Ja tev šķiet, ka Dievs nevar tevi lietot, atceries…

Abrahams bija pārāk vecs
Īzāks bija pārāk liels sapņotājs
Jēkabs bija melis
Lea bija neglīta
Jāzeps bija ticis negodīgi izmantots
Mozum raustījās valoda
Gideons bija bailīgs
Samsonam bija gari mati
Rahāba bija netikle
Jeremija un Timotejs bija pārāk jauni
Dāvids bija pārkāpis laulību un noslepkavojis cilvēku
Elija cīnījās ar depresiju
Jona bēga no Dieva
Naomija bija atraitne
Ījabs bankrotēja
Jānis Kristītājs ēda siseņus
Pēteris aizliedza Kristu
Samariešu sieva bija šķīrusies, vairākas reizes
Marta par visu raizējās
Caķejs bija ļoti īsa auguma
Mācekļi aizmiga, lūdzot Dievu
Pāvils bija pārāk reliģiozs
Timotejam bija kuņģa čūla
un …
Lācars bija MIRIS!


Attaisnojumu nav.
Atceries… tu neesi vēsts; tu esi vēstnesis.
Dievs vēlas tevi lietot.


_________________________________________

Tas bija skaists svētdienas rīts. Cilvēku bari piepildīja baznīcu! Ejot iekšā baznīcā, katram tika iedota mape, kurā bija ziņojumu lapa, svētrunas konspekts, dziesmu vārdi un aizlūgšanu vajadzības.

Rindas beigās stāvēja kāds vecs vīrs. Viņa drēbes bija noskrandušas un uzreiz varēja pateikt, ka viņš kādu laiku nav mazgājies. Viņa seja bija noklāta ar bārdu, jo viņš nebija skuvies jau sen. Kad viņs nonāca pie cilvēka, kurš dalīja mapes, viņš noņēma savu veco brūno cepuri, tādā veidā izrādot cieņu. Viņa mati bija gari, netīri un sapinkājušies. Viņam kājās nebija zeķu, tikai vecas melnas zeķes, lai aizsegtu brūces uz viņa kājām. Vīrs ar mapēm palūkojās uz veco vīru un teica: “Uh, es baidos, ka mēs jūs nevarēsim ielaist baznīcā. Jūs samulsināsiet dievkalpojuma apmeklētājus un mēs nevēlamies, lai dievkalpojums tiktu traucēts. Es baidos, ka man nāksies palūgt jums aiziet.”

Vecais vīrs nodūra acis un nesapratnē, uzlika atpakaļ galvā savu brūno cepuri un pagriezās, lai aizietu. Viņš bja noskumis, jo bija tik ļoti ilgojies dzirdēt kora slavas dziesmas Dievam. Viņš ilgojās skatīties kā bērni uzkāpj uz paaugstinājuma un dzied savas dziesmiņas. Viņš kabatā nesāja līdzi mazu nolietotu Bībeli un ilgojās dzirdēt vai mācītājs runās par kādu no viņa pasvītrotiem Bībeles pantiem. But viņš bija cieņas pilns, un nevēlējās izraisīt kādu strīdu vai nesaskaņas baznīcā, tāpēc viņš izgāja no baznīcas.

Vecais vīrs apsēdās uz akmens žoga netālu no baznīcas, lai mēģinātu caur aizvērtām durvīm kaut nedaudz dzirdēt kas notiek baznīcā. Cik ļoti viņš vēlējās, kaut viņš varētu būt kopā ar visiem citiem baznīcā.

Dažas minūtes vēlāk uz viņa pusi nāca kāds jauns vīrietis un apsēdās viņam tieši blakus. Viņš jautāja vecajam vīram, ko viņs dara? Vecais vīrs atbildēja: “Es šodien vēlējos būt baznīcā, bet viņi domā, ka esmu pārāk netīrs, manas drēbes ir vecas un novalkātas un viņi baidījās, ka iztraucēšu viņu dievkalpojumu. Piedodiet, es neiepazīstināju ar sevi. Mans vārds ir Džordžs.” Vīrieši sarokojās un Džordžs pamanīja, ka jaunajam vīrietim ir tik pat gari mati kā viņam. Viņš bija ietērpies baltā auduma gabalā, kas bija pārsiets ar violetu lentu. Viņam kājās bija sandales un pēdas bija putekļainas un netīras.

Svešinieks pieskārās Džordža plecam un teica: “Džordž, nesatraucies tāpēc, ka viņi Tevi neielaiž baznīcā. Mans vārds ir Jēzus un es jau vairākus gadus mēģinu tik iekšā šajā baznīcā – viņi arī mani neielaiž…”

“Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” /Ebr.13:2/

it is a question?

Kādā universitātē profesors reiz uzdevis saviem studentiem jautājumu:
-Visu, kas pastāv, radījis Dievs?
Kāds no studentiem droši atbildējis:
-Jā, radījis Dievs.
Dievs radījis visu?- pārjautājis profesors.
-Ja, ser,- atbildējis students
Profesors jautāja tālāk:
-Ja Dievs ir radījis visu, tā tad Dievs ir radījis arī ļaunumu, ja ļaunums pastāv? Tad Dievs ir ļauns?
Izdzirdot to students apklusa. Profesors bija ļoti apmierināts ar sevi. Viņš lieku reizi studentu priekšā lepojās, parādījis, ka ticība Dievam ir mīts.
Bet te roku pacēla kāds cits students:
Profesor, vai varu jums uzdot jautājumu?
-Protams,- atbildējis profesors
Students piecēlies un jautājis:
-Profesor, aukstums pastāv?
-Kas par jautājumu? Protams, pastāv. Vai tev nekad nav bijis auksti?
-Patiesībā, ser, aukstums nepastāv. Saskaņā ar fizikas likumiem, tas ko uzskatam par aukstumu, īstenībā ir siltuma neesamība.
Cilvēku vai priekšmetu var izzināt, ka objektu, kuram ir enerģija vai enerģijas nav, vai tas to izstaro vai nē. Absolūtā nulle(-273°С) ir pilnīga siltuma enerģijas neesamība. Tādā temperatūrā visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt. Sekojoši aukstums nepastāv. Mēs esam izdomājuši šo vārdu, lai izteiktu to, ko sajūtam kā siltuma neesamību.
Students turpināja:
-Profesor, tumsa pastāv?
Profesors atbildēja:
Protams, pastāv. Students teica:
-Jūs atkal kļūdāties, ser. Tumsa tāpat nepastāv- patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. Mēs varam izzināt gaismu, bet ne tumsu. izmantojot Ņūtona prizmu, mēs varam sadalīt balto gaismu daudzās krāsās un tad pētīt katras gaismas krāsas viļņu garumu. Bet tumsa nav mērāma.
Parasts gaismas stars ielaužas tumsas pasaulē un apgaismo to. Kā jūs varat noteikt to cik tumša ir tā vai cita telpa? Jūs taču mērāt mainīgo gaismas daudzumu, vai ne tā? Sekojoši, tumsa ir tikai jēdziens, kuru cilvēks lieto, lai aprakstītu to stāvokli, kuru raksturo gaismas neesamība.
Pēc tā jaunais cilvēks atkārtoti jautāja profesoram:
-Ser, ļaunums eksistē?
Jau nepārliecinātāk profesors tomēr atbildēja:
-Jā, protams, kā es jau teicu. Mēs to radam katru dienu. Cietsirdība cilvēku attiecībās, milzums noziegumu, vardarbība pasaulē- tas viss ir nekas cits kā ļaunuma esamība.
Uz to students atbildēja:
-Ļaunums nepastāv, ser, katrā gadījumā pats par sevi kā tāds nepastāv.
Ļaunums- ir vienkārši to īpašību trūkums, kuras piemīt Dievam. Līdzīgi kā gadījumos ar aukstumu un tumsu, vārds pats par sevi apzīmē tikai kaut kā neesamību. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums- nav ne mīlestības īpašība piemītoša Dievam ne spēja dot citiem nesavtīgi, kuras pastāv kā siltums un gaisma. Ļaunums ir mīlestības īpašības neesamība cilvēka sirdī. Tas ir kā aukstums, kas iestājas, kad nav siltuma vai tumsa, kas pārņem kad nav gaismas.
Profesors apsēdās.
Jaunā studenta vārds ir bijis Alberts Einšteins

Varbūt ir vērts padomāt?

Jā,parasti jau ir tā,ka savas dzīvības vērtību mēs apzinamies tikai tad,kad kautkas notiek... 
Vai arī tad,kad kādu zaudējam mēs apzinamies,cik dārgs šis cilvēks mums ir bijis... 

Šodien ar mani notika kas tāds,kas lika apzināties cik ļoti mana dzīvība ir dārga.. Cik ļoti dārgi man ir apkārtējie cilvēki,Dievs,ģimene un protams arī pasaule.. Negribu ieiet sīkās detaļās,par to,kas un kā notika,jo galu galā - paldies Dievam,es vēl esmu dzīva,sveika,un vesela,Bet - es vēlos pateikt tev vienu...
KATRU DIENU izdari vismaz vienu labu darbu kādam cilvēkam.. Vismaz vienu reizi dienā uzsmaidi kādam garāmgājējam uz ielas.. Tā vietā,lai veltītu savu ikdienas laiku draugiem.lv,/facebook.com,vai kādiem citiem  portāliem,iesaisties kādā labdarības organizācijā,un pavadi savu brīvo laiku darot LABUS darbus.. Nedomā par sevi - bet par to,kā tu varētu padarīt citu cilvēku dienas gaišākas..  Ja esi sastrīdējies ar kādu draugu - salabsti ar viņu,atvainojies viņam... Pasaki savai ģimenei,cik ļoti tu mīli viņus! Pasaki draugiem,cik daudz viņi tev nozīmē.. Es protams nevaru lūgt visus ticēt Dievam - bet varbūt tomēr ir vērts ticēt viņam arī tad,kad notiek kādas labas lietas,nevis tad,kad tev šķiet,ka pēdējā stundiņa ir situsi?
Pieņem Jēzu..! Esi tu pats - nemēģini izlikties par to,kas tu nēesi ! Un ja iemīlies - tad pasaki tam cilvēkam ,kādas ir tavas jūtas pret viņu (Pat tad,ja viņš uz to neatbild - tu vismaz būsi izteicis savas jūtas.)
Dzīvo katru dienu,kā pēdējo! 


Draugi - lai gan saku 'elektroniski',bet paldies,ka jūs man esat! :) Paldies katram vienam,kas pavada laiku kopā ar mani katru dienu - jūs esiet superīgi! ^^ :)

way

Ja atzīstam, ka mums nav atbildes uz visiem jautājumiem, mēs paliekam atvērti izaugsmei. Bet, ja savas dzīves svarīgākajiem jautājumiem un problēmām pavirši paejam garām, mēs paši izdarām sev lāča pakalpojumu. Arī bērni, kad tie ir ierāvuši skabargu pirkstā, drīzāk vēlēsies uzlikt virspusēju plāksteri nekā ķerties pie problēmas izzināšanas un atrisināšanas.
Kā ir ar mūsu atbildi uz jautājumu "Kāds ir manas dzīves mērķis?" Vai varam atbildēt skaidri un pārliecinoši?

Pasaule negriežas tikai ap tevi.. Varbūt kādreiz būtu vērts padomāt arī par citiem? Un vai tu būtu gatavs glābt kāda cita dzīvību? 

Es ticu / neticu.

Es neticu reliģijai.
Es ticu Kristum. Dievam, kurš nāca virs zemes, atdeva savu dzīvību un augšāmcēlās, lai es kopā ar Viņu varētu dzīvot mūžīgi.

Es neticu mācītājam.
Es ticu Dieva Vārdam – Bībelei.

Es neticu paražām un labiem darbiem.
Es ticu, ka es nevaru nopelnīt ceļazīmi uz Debesīm, bet pieņemot Jēzu, tā man ir dāvināta.

Es neticu, ka šī dzīve ir viss kas eksistē.
Es ticu, ka cilvēks ir gars un miesai mirstot, tas pārceļas dzīvei reālajā dimensijā.


Es neticu cilvēku varenībai.
Es ticu, ka Dievs valda un cilvēka „vara”, iespējas ir relatīvas.

Es neticu bezcerībai un liktenim.
Es ticu, ka man ir dota izvēle. Es izlemju kāda ir mana dzīve un kur es dodos.

Es neticu stereotipiem par Dievu un Draudzi.
Es ticu, tam ko pats redzu un piedzīvoju.


Es neticu spokiem u.c.
Es ticu, ka cilvēkam nomirstot, tā dvēsele dosies vai nu uz elli vai Debesīm.


Es neticu neatrisināmām problēmā, nedziedināmām slimībām.
Es ticu Dievam, kas dziedina, palīdz un atbrīvo.


Es neticu, ka ticība ir personīga lieta.
Es netaisos ar smaidu stāvēt malā un skatīties kā Tu, to nenojauzdams (-a), dodies uz elli.

Pieņem Jēzu.
Raksti man.

varbūt aizdomājies?

Ko tu gaidi? Rītdienu? Kad tev būs 18? Kad būsi pietiekami vecs? Kad pabeigsi skolu? Kad būsi pietiekami izglītots? Kad dabūsi darbu? Kad pelnīsi lielu naudu? Kad visi pēkšņi sāks tevi mīlēt? Kad apprecēsies? Kad būs bērni? Kad bērni būs izauguši? Kad būsi pietiekami labs?


Tā tu vari gaidīt visu mūžu un tā arī nekad nesākt dzīvot.






Tava dzīve nav atkarīga no apstākļiem, bet no tevis!


Izmaini savu attieksmi, esi pateicīgs par to mazumiņu vai daudzumu, kas tev ir, un sāc to lietot!






Mani kaitina cilvēki, kas sēž un sapņo par to, ko viņi reiz darīs, kādi viņi reiz būs, bet NEKO NEDARA, lai to sasniegtu. Vienkārši slinki eksistē, gaidot, ka kādu rītu viņi pamodīsies un pēkšņi būs pavisam citi, ka pēkšņi viņiem būs viss, ko viņi vēlas. Tā parasti dzīvē nenotiek. Lai kaut kas notiku, kādam kaut kas ir JĀDARA. Un lielākoties viss prasa laiku, tu nevari dabūt visu un uzreiz... un paldies Dievam, ka tā.
Šādus cilvēkus gribās aizsūtīt uz kādu armiju, kur viņiem neprasa, kā viņi jūtas un vai viņi šodien vēlētos kaut ko darīt, bet vienkārši liek darīt, un viņi arī DARA! Lietas notiek un viss mainās...


Ko tu gaidi, lai sāktu dzīvot?

_____________________________

10. klase
Sēžot angļu valodas stundā es vēroju meiteni sev blakus. Viņa bija, tā teikt, mans “labākais draugs”. Es vēroju viņas garos, zīdainos matus un vēlējos, lai viņa būtu mana. Es zināju, ka viņa ir citās domās. Pēc stundas, viņa pienāca man klāt un atdeva pierakstu no vakardienas stundas, kuru viņai bija gadījies nokavēt. Viņa teica: “Paldies”, un iedeva buču uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.


11. klase
Iezvanījās telefons. Tā bija viņa. Viņa mirka asarās, šņukstot par to kā viņas bijušais draugs ir salauzis viņas sirdi. Viņa palūdza man atnāk ciemos, jo viņa nevēlējās būt viena. Es sēdēju viņai blakus, skatījos viņas maigajās acīs vēloties, lai viņa būtu mana. Pēc divām stundām un vienas Drū Berimoras filmas, un trim pakām čipsu, viņa izlēma doties gulēt. Viņa paskatījās uz mani, pateica: “paldies”, un iedeva buču vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, es nezinu kāpēc.


12. klase
Dienu pirms balles viņa piegāja pie manis un teica:”Man draugs ir slims un diez vai rīt jutīsies labāk, man nav ar ko iet uz balli. Atceries 7. klasē, mēs viens otram apsolījām – ja nevienam no mums nebūs pāra, mēs iesim kopā, kā labākie draugi?” Es piekritu. Izlaidumā naktī, pēc balles, es stāvēju viņas durvjupieriekšā. Es skatījos viņa un smaidīju, viņa man pasmaidīja pretim un paskatījās uz mani ar savām kristālskaidrajām acīm. Es gribēju, lai viņa būtu mana, tomēr es zināju, ka viņa nē. Viņa pateica: “Es lieliski pavadīju laiku” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.


Izlaiduma diena
Pagāja diena, tad nedēļa, tad mēnesis. Pirms es paspēju pamirkšķināt, bija pienācis izlaidums. Es vēroju viņas perfekto ķermeni, kad viņa kā eņģelis devās pēc sava diploma. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, tomēr es zināju, ka viņai nepatīku. Pirms visi devās mājās, viņa pienāca man klāt un raudāja, kad es viņu apskāvu. Viņa pacēla galvu no mana pleca un teica, “Tu esi mans labākais draugs, paldies” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.


Pēc pāris gadiem
Es sēžu baznīcas solā. Tā meitene šobrīd precas. Es vēroju viņu sakām: “jā”, iesākot viņas jauno dzīvi, precētu ar citu vīrieti. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, bet es zināju, ka viņai nē. Pirms prombraukšanas viņa, pienāca man klāt un priecīgi sacīja “Tu atnāci”! Viņa teica: “Paldies”, un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.


Bēres
Pagāja gadi, es paskatījos zārkā, lai ieraudzītu meiteni, kura bija mans “labākais draugs”. Pēc dievkalpojuma, draugi lasīja dienasgrāmatu, kuru viņa bija rakstījusi savos skolas gados: “Es vēroju viņu un vēlos, viņš būtu mans, bet, es zinu, viņš mani nē. Es vēlos, lai viņš zinātu, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, bet esmu pārāk kautrīga, nezinu kāpēc. Es vēlos, lai viņš mana saka, ka mīl mani.” Es klausījos un raudāju.


_____________________________________

Stāsts par to, kā es šodien sapratu, kapēc man ir jādara lietas, kuras man nepatīk darīt.


1. Teikšu godīgi- man it nemaz nesagadā baudu kārtot savu istabu, tapēc tur bieži izskatās kā pēc sprādziena humpalās. Kapēc es to šodien sakārtošu? JO, pasaulē ir vismaz milijons bērnu, kuri dzīvo pagrabā, kāpņu telpā vai zem klajas debess. Iedomājies, ko viņi atdotu, lai viņiem būtu pašiem savs stūrītis kādā mājoklī? Nekas grezns, tikai savs stūrītis. Un es ticu, ka viņi šo stūrīti koptu, mīlētu un būtu pateicīgi par to. Man ir dota vesela istaba, vai tā nav svētība? Kopš šīs dienas es mīlēšu savu stūrīti un cieši to lološu.


2. Man garšo ēst. BET es ciest nevaru mizot kartupeļus. Bet es turpmāk to darīšu. Kapēc? JO zinu, ka pasaulē ir milijoniem ļaužu, kas dienām nav ēduši, un viņi ir gatavi ēdiena dēļ darīt lielas lietas, nomizot kartupeļus tiem būtu nieks vai precīzāk būtu jāsaka- prieks. Man ir ko mizot, tātad es mizošu.


3. Man nepatīk iet uz veikalu, lai nopirktu tikai , piemēram, eļļu. Bet, ja būs vajadzība, es to darīšu. Kapēc? JO es zinu, ka ir TIK daudz cilvēku, kas ar sabāztām rokām tukšās kabatās, stāv un vēro veikalu skatlogus. Bet man ir privilēģija iet un iepirkties. Es to novērtēšu.


4. Man ir tāds niķis neatbildēt cilvēkiem, kuri mani nesaista, uz vēstulēm, zvaniem vai sms. Bet es to turpmāk darīšu. Kapēc? Neņemot vēra to, ka man ir dota iespēja strādāt ar datoru un telefonu, man ir dota fantastiska iespēja- kontaktēšanās un būt neaizmirstai. JO es zinu, ka ir tik daudz pamestu un nekam nevajadzīgu cilvēku, par kuriem neviens neatceras gadiem. Viņi labprāt vismaz reizi nedēļā dzirdētu laburītu, bet es nenovērtēju cilvēkus, kuri atceras par mani. Turpmāk es novērtēšu, ka mani atceras.


5. Arī es esmu bērns saviem vecākiem, un arī es mēdzu neklausīt mammai. Bet turpmāk es centīšos to darīt. Kapēc? Jo es zinu, ka ir neskaitāmi daudz bērnu, kuriem nav vecāku. Kuri ir pamesti un atstāti bērnu namos, mums no šiem bērniem jāmācās. Kapēc? Jo viņi, nezinot, kas ir viņu vecāki, vienalga cer tos atrast un sirsniņā cieši, cieši viņus mīl. Es pateicos Dievam, ka viņš man ir devis tik brīnišķīgu mammīti un papiņu. Es turpmāk viņus novērtēšu.


Un Tā es varētu uzskaitīt vēl simtiem lietu, kas man nepatīk, bet, kuras man ir jādara un par kurām man ik dienas jāpateicas. Kārtējo reizi šodien sapratu, cik daudz man ir dots un, cik maz es to novērtēju. man jābūt pazemīgākai.
Un kā ir ar Tevi? Vai arī Tev ikdienas nav simtiem aizbildinājumu, lai nedarītu kādas lietas? Ja ir, tad nu padomā, cik daudz Tev ir dots. Es zinu, ka pasaulē ir milijoniem cilvēku, kas sapņo kādreiz dzīvē iegūt kaut daliņu no tā, ko Tu uzskati par pašsaprotamu. Draugs, vienkārši padomā.




/Inese/

worship.

Tikai tad, kad cilvēki sāk pielūgt, sākas viņu izaugsme.

,,Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā '' (Jņ. 4:22-24) 

Pielūgsme ir uzmanīga Dieva Vārda klausīšanas un lasīšana, pazemīga un padevīga tuvošanās Dievam. Vispirms ir jātuvojas Tam un jāiepazīst Tas, ko tu pielūdz un kam tu lūdz. 

Kā lai students nokārto eksāmenus? :o

Tā nav studenta vaina, ja viņš nenokārto eksāmenu, jo gadā ir TIKAI 365 dienas.


Tipisks studenta akadēmiskais gads:


52 svētdienas. Svētdienas ir atpūtai. Paliek 313 dienas.


Vasaras brīvdienas. 50 dienas, kad ir ļoti karsti un ir neiespējami mācīties. Paliek 263 dienas.


8 stundas miega, tās jau ir 121 dienas +9 dienas iet pēc piena. Paliek 133 dienas.


1 stunda sportošanai, veselības uzturēšanai - 15 dienas. Paliek 118 dienas.


2 stundas dienā paiet ēdot. 30 dienas nost. Paliek 88.


1 stunda plikai pļāpāšanai, jo students ir sociāla būtne - vēl 15 dienas. Paliek tikai 73 dienas.


35 dienas aiziet pašiem eksāmeniem un konsultācijām, pēc kurām kūp smadzenes un papildus mācīties nav iespējams. Paliek 38 dienas.


Starpsemestru, svētku brīvdienas ir vēl kādas 30 dienas. Paliek tikai 8 dienas.


Neviens neiztiek kaut bez apaukstēšanās. Pieņemsim tikai 3 dienas. Paliek 5 dienas.


4 dienas aiziet skatoties filmas, čatojot, sērfojot internetā (tikai 4 dienas jau tā ir spīdzināšana).


Paliek viena diena, kas ir mana dzimšanas diena. Es netaisos mācīties savā dzimšanas dienā.


Bilance = 0

Un sakiet, kā students lai nokārto eksāmenus?

Specvienības kareivja dienasgrāmata.

1.diena


Ienāca pulkvedis un pateica, ka mēs mācīsimies diversiju lietas. Līdz mācību beigām dzīvs neviens neaiziešot. Ja kāds nav ar mieru, lai rakstot atlūgumu. Viņus nošaušot bez rindas. Interesanti.



2.diena.

Atnāca kapteinis un teicam ,ka viņš mūs apmācīšot.Mācīšot slepenu nindzju kaujas tehniku, ko pat paši nindzjas nezinot. Pierādījumam kapteinis pārsita ar galvu vilciena sliedi un apēda ķiveri. Visi bijām šokā. Tik žēl tos vilcienu pasažierus.



3.diena.

Izrādījās, ka pulkvedis jokoja par nošaušanu. Nekas, mēs arī pajokosim, kad satiksim. Viņš mums ar pleznām kājās augstsprieguma stabā kāps.



4.diena.

Rakām bedres bebru stilā un lēcām tām pāri. Attapīgākie pret vakaru iemācījās pārlēkt 9metrīgas bedres. Ek veiklie. Es atkal uzlēcu vienam bebram. Un es domāju, ka viņiem zobu nav.



5.diena.

Lēkšanas veselīgai stimulēšanai kapteinis novilka ap bedrēm dzeloņstiepli. Iemācījāmies pārlēkt 14 metrus. Bebru šodien nav.



6.diena.

Mācījāmies pārlēkt žogus. Divmetrīgie labi padevās. Pateicoties gudrajam kapteinim un dzeloņstieplei, iemācījāmies pārlēkt 4metrīgus žogus. Naktī puse no karavīriem aizbēga , pārlecot pār žogu. Es nogulēju.



7.diena.

Atbrauca celtnieki un uzaudzēja žogu līdz 7 metriem. Gudrā kapteiņa un naglaina dēļa vadībā iemācījāmies pārlekt 5metrīgus žogus. Naktī aizmuka vēl bariņš karavīru. Ja cilvēks nevar pārlēkt pār žogu, tad viņš var pārlidot. Ar šaujampulvera un katapultas palīdzību. Atkal aizgulējos.



8.diena.

Mācāmies rāpot pa sienām. Īpaši nesanāk. Kapteinis ieteicās rīt mums palīdzēt ar stimulāciju. Pat pērtiķis varot tādu nieku.



9.diena.

Pa sienām rāpojam tīri tā neko, bet reizēm nokrītam lejā. Kapteinis salicis apakšā dēlīšus ar nagliņām. Pirmais nokrita Māris. Naglas saliecās, viņš gandrīz necieta.



10.diena.

Pārliecinoši rāpojam pa sienām. Māris baidās no augstuma, tādēļ 6 stāva augstumā sāk vemt. Bet nekrīt, jo kapteinis solīja tam pakaļu nozilināt. Kāpēc es šodien pagadījos zem Māra uz sienas. Būs šonedēļ dušā jāieiet.



11.diena.

Atnāca pārbaude. Painteresējās par dezertieriem. Apsolīja izlikt pārsteigumus – slazdus. Visi dikti nopriecājās. Apsolīja nopērt tos, kas bēgs.



12.diena.

Kapteinis atnāca ar zilu ģīmi. Pats iekāpa savā pārsteigumā, kuru Andris bija pārlicis citā vietā. Domāju, kā kapteinis sevi pērs…

Naktī pārbaudījām visus pārsteigumus –lamatas. Atradām ne tikai tās. Atradām 7 prettanku mīnas, 3 kalašņikovus, 3 Valterus, 2 ložmetējus, 1 Stingeru, nerunājot par tādiem niekiem kā kasti ar granātām un kaut kādu ovālu bumbu ar trijstūri uzzīmētu. Trofejas noslēpām būdā, bet pārsteigumus salikām interesantās vietās. Atlikušo nakti spriedām, kas šeit agrāk bijusi par vietu.



13.diena.

Mācījāmies būt neredzami potenciālā ienaidnieka aizmugurē. Tante no kaimiņu ciema guļ ar infarktu slimnīcā.



14.diena.

Mācījāmies ne tikai būt neredzami, bet arī nedzirdami. Ar gudrā kapteiņa smagās kājas un mums piekārto zvaniņu palīdzību tas mums sanāk diezgan labi. Arnis pat cigaretes kapteinim izvilka. Kapteinis runāja krievu valodā mātes vārdiem pusstundu un solīja rīt sagādāt pārsteigumu.



15.diena.

Atnāca kapteinis un pateica, ka šovakar mēs veiksim spiegošanas kontrolmēģinājumu. Pirmkārt, lai papildinātu produktu krājumu, otrkārt, lai pārbaudītu savas iegūtās iemaņas. Kaujas uzdevums – neredzamiem un nedzirdamiem iekļūt pilsētā, apgādāties ar gurķiem un, kas nu dārzos augot ,un tik pat neredzami pazust. Kaujas uzdevums tika veikts nevainojami un ar uzviju.



16.diena.

No rīta lauksaimniecības firmas šefs ,trīcošām rokām un stostīdamies, stundu centās izstāstīt kādu notikumu. Kad kapteinis ielēja iedzert nabagam kādu puslitru spirta, tas izstāstīja. Naktī šefa dārzā esot ieradušies spoku spēki. Rezultātā nav ne pēdu, ne dārzeņu, ne vīna krājumu pagrabā. Bet 10 sargsuņi nekā nav manījuši. Jocīgi, kā tā sagadījās, ka mēs ar tiem sātana spēkiem vienā vakarā iegājām vienā un tai pašā dārzā. Trīsas pār kauliem padomājot vien.



17.diena.

Lauksaimniecības šefs izdzēra 2 litrus un izstāstīja, ka sātana spēki esot apsēduši dārzu. Pa nakti esot pazuduši atlikušie dārzeņi un noliktava arī tukša. 5 sargi no apsardzes firmas , aprīkoti ar nakts redzēšanas aparatūru, nekā neesot manījuši.



18.diena.

Kāds aiz stulbuma pajautāja kapteinim, ar kādu pistoli vislabprātāk cīnās supernidzjas. Niknais kapteinis norūca lekciju par to, ka īsts nindzja ar vienu zobubakstāmo spēs noguldīt veselu rotu. Rokas un kājas kapteinim ir smagas, paši esam izbaudījuši, ļoti labprāt noticējām, viņš nepārspīlētu. Vēl kapteinis piemetināja, ja māk labi mest ar tabureti, tad var notriekt helikopteru . Bet drošāk tomēr esot mest ar divām – ar vienu pa purngalu, ar otru pa asti. Bet ja kājiņas ir apsistas ar skārdu, tad pat tanku varot nopietni sabojāt.



19.diena.

Mācījāmies mest pistoles lodes. Dienas beigās mazais Kārlis varēja no simts mērķiem trāpīt pa simts, bet agrāk no pistoles šāva garām jebkam. Kapteinis sacīja, ka ja atvedīs lielākus mērķus par vecajiem (1 Cm diametrā), tad mācīsimies mest ar svara bumbām.



20.diena.

Beidzot satikām pulkvedi. Pleznas viņam nepiestāv, bet augstsprieguma stabā viņš izskatās tīri neko.



21.diena.

Mācījāmies ķert lodi ar zobiem. Aizsardzībai pret tiem idiņiem, kas mīl pašaudīties. Pagaidām ložu vietā ķērām zīles, jo īstu lodi ir jāķer maigi un ar izjūtu, neuzbāzīgi. Bet to vēl mēs nemākam. Pleznām rotātais brīnums stabā brēc ik pēc pusstundas. Sākām pēc viņa salīdzināt pulksteni. Nav ļaunuma bez labuma .



22.diena.

Mācījāmies paukoties. Sākumā tāpat, pēc tam uz virvēm, ar svara bumbām zobenu galā. Ļoti aizraujoši. Mazais Kārlēns tā iešūpojās, ka uzlidoja gaisā. Pateicoties kapteiņa asajam prātam un viņa smagajai kājai, pēc brīža mēs visi mācījāmies lidināties. Kur parastam kapteinim tik gaišs prāts?

Vakarā izklaidējāmies, ložņājot pa griestiem un dauzot mušas. Mušām no tāda skata bija acis kā pieckapeikas.



23.diena.

Pulkvedis nokrita no staba. Viņš apēda savas bikses un, aizrijoties ar tām, nokrita. Smalka tehnika, kā vēlāk izrādījās. Kapteinis stāstīja, ka tā esot nindzju izdzīvošanas tehnika, apēdot slēpnī savas drēbes. Tad viņš mūs arī gribēja ietrenēt šai iemaņā, bet mēs tomēr veikli novērsām viņa uzmanību ar anekdotēm.

Vakarā mēs izklaidējāmies, mušas triecot gar zemi tikai ar spļāvieniem vien.



24.diena.

Garlaicīga diena. Atpūšamies, taisnojot naglas sienā, pa kuru rāpojam.

Vakars. Mušu. Nav. Visas kaut kur paslēpušās, gļēvās. Uzsākām tarakānu medības.



25.diena.

Noķertos tarakānus nokrāsojām sarkanā krāsā, ar zilām kantītēm un notirgojām kādā zooveikalā kā īpaši retu zirnekļu pasugu, kas viegli padodas dresūrai (mēs pa šo dienu bijām tiem jau iemācījuši dejot valsi).



26.diena.

Pļāvām zāli. Ar plikām rokām. Kapteinis teica, ka ar izkapti katrs jefiņš varot. Cik nopratu, tad to mums arī būs jāēd. Atnācis bija ciemos lauksaimniecības firmas šefs un kopā izlakām kādus pāris konjakus un klāt piekodām trīs maisus ar sapļauto zāli.



27.diena.

Mācījāmies lidot ar ziepju burbuļiem. Pārvietošanās līdzeklis, protams, lēns, bet toties kluss un iedzen pretinieku šokā. Kamēr viņš apdomā ideju par psihiatra apmeklējumu, var paspēt izdarīt brīnumlietas. Treniņa laikā ķēzījām uz galvas baložiem. Tie kā cirvji no šoka krita lejā.



28.diena.

Mācījāmies maskēties par zvēriem. Mārtiņu gandrīz lācis izstrādāja, bet dabūja tā pa mandelēm, ka atjēgties ilgi nevarēja. Pēc tam viņi palika par labākajiem draugiem. Mazais Kārlēns atkal bija sasapņojies par franču virtuvi, un izlēma būt par stārķi, nogaršojot dažādas varžu šķirnes. Izrādījās, ka ūdensžurka nav varde.



29.diena.

Pārveda mūs uz citu daļu. Žēl bija atvadīties no kapteiņa smagās kājas, bet īsti nindzjas visu var.

Pārvešana notika ar busiņu ar uzrakstu “dzīvi truši”. Pa ceļam dziedājām dziesmas un stāstījām anekdotes. Pēc 3 stundu brauciena šoferis palūdza aizvērt pākstis, jo ciematiņos cilvēki gribot nopirkt trušus-mutantus, kuri ir nākuši no Černobiļas, ja jau tā spējīgi dziedāt.



30.diena.

Interesanta vieta, nav īsti aprakstāma. No paša rīta mūs solīja apmācīt braukt ar motocikliem. Ievads bija tāds, ka motocikli dalās 4 kategorijās. Ar trīs riteņiem – pensionāriem, ar diviem – bērniem un iesācējiem, ar vienu riteni – īstiem assiem un bez riteņiem – pilnīgiem idiotiem. Tad nu mūs uzsēdināja uz vienriteņa motocikliem, par ko bijām neizsakāmi pagodināti un – uz priekšu. Tomēr instruktori bija ļoti neapmierināti, jo, redz mēs nebraucot apkārt stabiem, bet gan tiem pāri braucot. Sīkumaini…šodien 09:19Dilstoši
Augoši

love

Cik nepareizi mēs lietojam vārdu "mīlestība". Ko gan visu mēs mīlam? Bulciņas, puķes,saules rietu,nosarmojušu koku, miglainu rītu, vecākus, savu māju...Mēs degradējam šo vārdu. Nevar mīlēt kūku, kūka var garšot, nevar mīlēt ziedošu ābeli, par to var vienīgi priecāties. Vārdu ''Mīlestība'' vajadzētu rakstīt ar lielo burtu, kā vārdu Dievs, un lietot vienīgi īstu, patiesu jūtu izteikšanai. Neviena, pat visskaistākā puķe nečukstēs vārdu "mīļais", ar ko tiek izteikts viss. /Zenta Ērgle /

dienas gaišākā doma.

Pablo Pikaso ir teicis : "Dievs ir mākslinieks.Viņš izgudroja žirafi, ziloni un skudru. Un Viņam ne prātā nenāca ievērot kaut kādu stilu- Dievs gluži vienkārši rīkojās tā, kā gribēja. "

Kāds ir TAVS sapnis?

51 gadu vecumā Ray Kroc 2 gadu laikā uzrunāja vairāk kā 100 cilvēkus,mēģinot savākt atbalstu McDonald's izveidošanai.
Walt Disney pirmās 4 reizes galīgi izgāzās, mēģinot piepildīt savu sapni.
Henry Ford 7 reizes bankrotēja,kamēr mēģināja izveidot Ford Motor Company.


Kāds ir TAVS sapnis?

endž - es atradu mūsu hitu!!

varbūt tomēr?

Sveiki!


Šeit - no Kristīnītes profila raksta viņas draudzene Alise. Varbūt Tev vai kādai tavai paziņai ir iespēja noziedot manai draudzenei kaut 1 latu...
Mēs -viņas draugi un ģimene, kā arī viņas mazā 5gadīgā meitiņa ļoti ceram uz viņas atveseļošanos...


2010. gada 24. novembra rītā manas draudzenes – 24 gadīgās Kristīnes Pabērzas dzīvi izmainīja šausminoša avārija. No rīta, ar kolēģēm braucot uz darbu, viņu automašīnā ietriecās cits spēkrats. Avārijas sekas bija šausmīgas - vairākas operācijas, smaga galvas trauma, gūžas kaula lūzums, ar tajā ievietotiem dzelžiem, viens mēnesis pavadīts komā. Ārstu prognozes bija šausminošas. Jaukā ziņa, ka š.g. 7. janvārī Kristīne ir sākusi runāt, līdz asarām aizkustināja visus viņas radiniekus un draugus. Mēs sapratām, ka brīnumi tomēr notiek!
Kristīnes radinieki ir ieguldījuši lielus līdzekļus, lai atgūtu iepriekšējo Kristīni. Bet process ir tikai sācies. Priekšā vēl garš ceļš ejams. Kaut arī Kristīne pašlaik ir piesaistīta ratiņkrēsliem un pamazām mācās pārvietoties ar spieķīti – tomēr viņas progress ir acīmredzams. Protams, lai tas turpinātos – ir nepieciešams atbalsts.
Tādēļ lūdzam apkārtējo cilvēku palīdzību - nepieciešama finansiāla palīdzība ilgstošai ārstniecībai un rehabilitācijai (fizioterapijai, ergoterapijai un logopēdiem). Nosaukt precīzu nepieciešamo summu ir grūti, ārstēšana var ilgt vairākus gadus. Piemēram, fizioterapeita pakalpojumi maksā 20 LVL stundā, nākamais rehabilitācijas kurss - minimums 12 LVL dienā.
Saprotam, ka visus skārusi valstī valdošā ekonomiska krīze, bet varbūt kāds tomēr var palīdzēt!
Vārds, uzvārds: Kristīne Pabērza
Personas kods: 231286-12359
Banka: Swedbank
SWIFT: HABALV22
Konta numurs: LV71HABA0551019932142
Kristīne būs ļoti pateicīga par katru santīmu, ar kuru varēsiet palīdzēt, un ceram, ka pienāks diena, kad viņas mazā meitiņa Estere varēs ar mammu doties pastaigās, rotaļāties, skriet un priecāties par dzīvi kā iepriekš – pirms avārijas.
Paldies Tev - ja arī nav iespēja palīdzēt, bet vari pārsūtīt šo vēstuli citiem..


Ar cieņu, Kristīnes draugi un tuvinieki.

Nesen lika aizdomāties fakts,kā būtu,ja katrs latvijas iedzīvotājs iedotu kādam 'fondam' tikai 1 santīmu vismaz reizi mēnesī! - Mums pavērtos tik plašas iespējas palīdzēt katram cilvēkam,kam tagad iet grūti kautvai arī šādu gadijumu rezultātā + nevajadzētu rīkot nekādas labdarības akcijas - 1 santīms katru mēnesi piespiedu kārtā no katra iedzīvotāja - tas taču nav daudz prasīts...Un šajā gadījumā iesaku tiešām noziedot kaut latu,jo ja katrs,kurš ir izlasījis šo ierakstu noziedotu latu - tas tiešām būtu no svara kādam cilvēkam,kam tas ir nepieciešams daudz vairāk,jo galu galā arī tu vienu dienu vari iztikt bez kāda salduma vai tmldz.lietas! :)