Miežagrauds.

Nesen , kad kārtējo reizi lasīju ORB`a blogus acīs iekrita,kādas meitenes izveidotais bloga ieraksts. Un te tas būs :
°
Neesmu nekāda labā rakstniece, tāpēc izcelšu vien pāris citātus iz grāmatas:

"Nupat aprakstītais ir tikai mazs mēģinājums attēlot tos ceļus, kādus kopā ar balto loģiku staigāju pa savas dvēseles krēslu. Kā prazdams centos lasītājam dot jēdzienu par to, kas norisinās Džonam Miežagraudam padota cilvēka dvēseles dziļumos. Bet nedrīkst aizmirst ka aprakstītais untumainais Džona Miežagrauda paņēmiens, ar kuru lasītājs nupat iepazinās, ir tikai viens no tiem miljoniem viņa untumu, ar kādiem tas moka savus upurus dienām, nedēļām un mēnešiem.
Manas piezīmes tuvojas beigām.
Kā visi lieli piedzīvojuši dzērāji varu sacīt tikai vienu: Ja vēl šodien apdzīvoju šo planētu, man par to jāpateicas savai laimei, pavisam nepelnītai laimei, kas dibināts uz manām spēcīgajām krūtīm, maniem platajiem pleciem un mana dzelzs organisma. Varu drošu prātu apgalvot, ka tikai niecīgs procents jaunekļu starp piecpadsmit un septiņpadsmit gadiem būtu izturējuši tādu dzeršanu, kādu izturēju es; ka pavisam nedaudz vīru būtu spējuši izdzert to alkohola kvantumu, kādu izdzēru es savos vīra gados, un pēc tam vēl nodzīvot tik ilgi, lai varētu par to rakstīt. Ja vēl šodien esmu dzīvs, tad tas nav vis mans nopelns; par to man jāpateicas tam apstāklim, ka neesmu dzimis žūpa, kā arī ārkārtīgi spēcīgajam organismam, kas spēja pretoties Džona Miežagrauda postījumiem. Bet, pats palikdams dzīvs, redzēju ļoti daudzus, kas nebija tik laimīgi kā es – tie visi aizgāja bojā staigājot šo garo un bēdīgo ceļu."

"Esmu pārliecināts, ka pat vienam no desmit vai pat simts tūkstoš vīriem nav iedzimtu tieksmju pēc alkohola. Pēc manām domām, dzeršana ir tikai garīgs pieradums. Alkoholu nevar salīdzināt ar tabaku, kokainu, morfiju vai citām līdzīgām indēm. Tieksmēm pēc alkohola ir tikai garīgs pamats. Dzeršana ir garīga treniņa un augšanas produkts, kas attīstās sabiedrībā. Pat viens no miljoniem dzērāju nebūs sācis dzert viens pats. Visi sāk dzert sabiedrībā, un šādai dzeršanai ir vislielākā sociālā nozīme, kā to jau aprakstīju savu atmiņu pirmajā daļā, stāstīdams par saviem piedzīvojumiem. Šīs sociālās sekas guļ dzeršanas ieraduma pamatos. Paša alkohola loma ir pavisam niecīga, salīdzinot ar sociālo apkārtni, kādā notiek dzeršana. Tagad reti piedzimst cilvēks, kura organisms bez ilga treniņa dzērāju sabiedrībā sajūt tieksmes pēc alkohola. Pielaižu, ka tādi indivīdi piedzimst, kaut gan pats neesmu tādus saticis."
_
Amizanti , bet tomēr patiesība!