Reiz es sapņoju, ka intervēju Dievu.
"Tātad tu gribi mani intervēt?" - Dievs man jautāja.
"Vai Tev ir laiks?" - es teicu.
Dievs pasmaidīja: "Mans laiks ir mūžība.
Kādus jautājumus tu gribi man uzdot?"
"Kas Tev liek visvairāk brīnīties par cilvēkiem?"
Un Dievs atbildēja: "Viņiem ātri apnīk būt par bērniem,
viņi cenšas ātri kļūt pieauguši un tad sapņo par to, lai atkal būtu kā bērni.
Viņi zaudē veselību, lai pelnītu naudu, un tad to izdod, lai veselību atkal atgūtu.
Viņi tik daudz domā par nākotni, ka aizmirst tagadni.
Tik ļoti, ka nedzīvo ne tagadnē, ne nākotnē.
Viņi dzīvo tā, it kā nekad nebūs jāmirst, bet mirst tā, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši."
Viņa roka paņēma manējo un mēs kādu laiku paklusējām...
"Paldies par tavu laiku!" - es bikli sacīju.
"Vai ir vēl kas, ko Tu gribētu nodot saviem bērniem?"
Dievs pasmaidīja un teica: "Lai zina, ka es esmu šeit priekš viņiem... vienmēr."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru