Kungs, kad esmu izsalcis, dod man kādu, kam nepieciešama maize; kad man salst, sūti man kādu, kas jāsasilda; kad esmu neapmierināts, dod man kādu, kas jāmierina; kad man nav laika, dod man kādu, lai uz brīdi varētu tam palīdzēt; kad esmu zaudējis drosmi, sūti man kādu, kas jāiedrošina; kad man ir nepieciešama sapratne no citu puses, dod man kādu, kam nepieciešama manējā. /Māte Terēze/
Desmit baušļus esmu uzrakstījusi uz savas sirds tāfeles zinādama, ka jauns ieskats, jauna apņemšanās, stingrs lēmums var brīvi ievirzīt jaunās sliedēs. Neizšķiršanās samīda dvēseles dārzu. Diemžēl pareizs ieskats vēl nenozīmē pareizi izdarītu darbu, bet rīcības sākumā ir doma. Tādēļ sev katru dienu atkārtoju:
Jāveido māja. Konkrēta māja ātri uzceļama, bet iekšpasaule nav gatava pērkama, kas to nepārtraukti neveido, tas drīz sabrūk drupās.
Nav jābeidz brīnīties. Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts jau miris.
Jātic un jāuzticas. Tik tici, un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā - neuzticēšanās nozāģē dzīvības saknes. Labāk desmit reizes pievilties nekā nevienam un nekam neticēt.
Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sasit ābolus ābelē un čiekurus eglē. Katram stādam, katram radījumam tiesības uz savu vienreizību.
Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas.
Spriežot par cilvēku, atceries viņa dāvātos līksmības brīžus.
Novēli savam līdzgaitniekam vienpatības stundas, īslaicīgas šķiršanās saglabā tuvību.
Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un iedrīkstēties. Nepatīkamas lietas jānokārto no paša rīta, tīkamas - jātaupa vakaram, lai netīksme ātri beigtos un prieka iecere ilgtu.
Miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads. Pat atlēts sabrūk, ja dvēsele zaudējusi savu centru.
Dzīvo tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā. Nāves ieslēgti, nezinām, kad tā mūs pieņems savā varā. Kas prieku vairo, kalpo Dievam.
/ Zenta Mauriņa/
Jau arī Sokrāts teica, ka nav lietderīgi ārstēt miesu, ja slima ir dvēsele.
Pamēģināsim iedomāties cilvēku, kas traucas cauri pilsētai ar aizvērtām acīm. Notiek sadursmes, avārijas, bet viņš turpina baukt. Vai varat iedomāties, kāda pēc tāda brauciena būs viņa automašīna? Un kādu kaitējumu viņš radīs sev un citiem? Visdrīzāk viņš būs noasiņojis.
Ja mēs sēžamies pie stūres, tad tikai ar atvērtām acīm, cenšoties neradīt bīstamas situācijas. Bet kādēļ mums tik bieži sāp sirds? Kādēļ daudzi no mums izjūt dvēseliskas sāpes? Vai ir iespējams, ka mūsu dvēseles arī ir ievainotas? Varbūt mēs kustībā pa savu dzīves ceļu arī neredzam, ko darām? Mūsu iekšējā pasaule nav acīm redzama, un tomēr, tā ir pamats visai mūsu dzīvei. Visas mūsu uzvaras un sakāves, visas lielās un mazās lietas, tās ir tikai cilvēka neierobežoto garīgo spēju plašumu atspulgs. Rakstnieku un mākslinieku radošie augļi ir iemiesoti viņu radītajos mākslas darbos. Vai cilvēks var, līdzīgi kā mākslinieks vai arhitekts, iedzīvināt to skaistumu, kurš, kā teica Dostojevskis, glābs pasauli, kā arī visu cilvēka dvēseles spēku, uz kuru tiecas cilvēka sirds? Var. Depresijas, uztraukumi, stresi un visas psihosomātiskās slimības liecina, ka mūsu dvēseles ir ievainotas un asiņo. Mēs varam dzīvot tīros, iekārtotos dzīvokļos, tai pat laikā atstājot sirdī pamestības riebumu. Mūsu iekšējā pasaule – tās ir mūsu mājas. Jo, kad cilvēks ceļ māju, viņš rada un izjūt prieku no radošā procesa. Tāpat arī mūsu iekšējā pasaule. Tai vajadzīgs nemitīgs radošs darbs un tam mums ir viss nepieciešamais. Tikai vajag sākt šo svarīgo un aizraujošo darbu.
TIEM, KAS IR SLIMI
… turiet drošu prātu:
Es pasauli esmu uzvarējis!
(Jāņa 16:33)
/Г.Дворкин и Н.Дворкина/
Pamēģināsim iedomāties cilvēku, kas traucas cauri pilsētai ar aizvērtām acīm. Notiek sadursmes, avārijas, bet viņš turpina baukt. Vai varat iedomāties, kāda pēc tāda brauciena būs viņa automašīna? Un kādu kaitējumu viņš radīs sev un citiem? Visdrīzāk viņš būs noasiņojis.
Ja mēs sēžamies pie stūres, tad tikai ar atvērtām acīm, cenšoties neradīt bīstamas situācijas. Bet kādēļ mums tik bieži sāp sirds? Kādēļ daudzi no mums izjūt dvēseliskas sāpes? Vai ir iespējams, ka mūsu dvēseles arī ir ievainotas? Varbūt mēs kustībā pa savu dzīves ceļu arī neredzam, ko darām? Mūsu iekšējā pasaule nav acīm redzama, un tomēr, tā ir pamats visai mūsu dzīvei. Visas mūsu uzvaras un sakāves, visas lielās un mazās lietas, tās ir tikai cilvēka neierobežoto garīgo spēju plašumu atspulgs. Rakstnieku un mākslinieku radošie augļi ir iemiesoti viņu radītajos mākslas darbos. Vai cilvēks var, līdzīgi kā mākslinieks vai arhitekts, iedzīvināt to skaistumu, kurš, kā teica Dostojevskis, glābs pasauli, kā arī visu cilvēka dvēseles spēku, uz kuru tiecas cilvēka sirds? Var. Depresijas, uztraukumi, stresi un visas psihosomātiskās slimības liecina, ka mūsu dvēseles ir ievainotas un asiņo. Mēs varam dzīvot tīros, iekārtotos dzīvokļos, tai pat laikā atstājot sirdī pamestības riebumu. Mūsu iekšējā pasaule – tās ir mūsu mājas. Jo, kad cilvēks ceļ māju, viņš rada un izjūt prieku no radošā procesa. Tāpat arī mūsu iekšējā pasaule. Tai vajadzīgs nemitīgs radošs darbs un tam mums ir viss nepieciešamais. Tikai vajag sākt šo svarīgo un aizraujošo darbu.
TIEM, KAS IR SLIMI
… turiet drošu prātu:
Es pasauli esmu uzvarējis!
(Jāņa 16:33)
/Г.Дворкин и Н.Дворкина/
Desmit baušļus esmu uzrakstījusi uz savas sirds tāfeles zinādama, ka jauns ieskats, jauna apņemšanās, stingrs lēmums var brīvi ievirzīt jaunās sliedēs. Neizšķiršanās samīda dvēseles dārzu. Diemžēl pareizs ieskats vēl nenozīmē pareizi izdarītu darbu, bet rīcības sākumā ir doma. Tādēļ sev katru dienu atkārtoju:
Jāveido māja. Konkrēta māja ātri uzceļama, bet iekšpasaule nav gatava pērkama, kas to nepārtraukti neveido, tas drīz sabrūk drupās.
Nav jābeidz brīnīties. Kam dzīvība, mīlestība un nāve nav brīnums, vēl neaprakts jau miris.
Jātic un jāuzticas. Tik tici, un tu dzīvosi, kas šaubās, aiziet bojā - neuzticēšanās nozāģē dzīvības saknes. Labāk desmit reizes pievilties nekā nevienam un nekam neticēt.
Negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sasit ābolus ābelē un čiekurus eglē. Katram stādam, katram radījumam tiesības uz savu vienreizību.
Nesaisties ar cilvēku, ja nevari panest viņa kļūdas.
Spriežot par cilvēku, atceries viņa dāvātos līksmības brīžus.
Novēli savam līdzgaitniekam vienpatības stundas, īslaicīgas šķiršanās saglabā tuvību.
Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un iedrīkstēties. Nepatīkamas lietas jānokārto no paša rīta, tīkamas - jātaupa vakaram, lai netīksme ātri beigtos un prieka iecere ilgtu.
Miesas bads mazāk bīstams nekā gara bads. Pat atlēts sabrūk, ja dvēsele zaudējusi savu centru.
Dzīvo tā, it kā katra diena būtu pirmā un pēdējā. Nāves ieslēgti, nezinām, kad tā mūs pieņems savā varā. Kas prieku vairo, kalpo Dievam.
/ Zenta Mauriņa/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru