dzīvoja reiz lapa zarā...

Viņa piedzima skaistā pavasara dienā, kad pie debesīm spoži spīdēja saule un spirgtais pavasara gaiss bija pilns ar cīruļu treļļiem.Tā bija lieliska diena, lai pieteiktos šajā pasaulē.Un viņa nebija viena.Visapkārt bija daudz tādu pārsprāgušu pumpuru, no kuriem līda ārā mazi zaļi deguntiņi.Ziņkārīgi un augt griboši.Viss šajā nepazīstamajā pasaulē viņiem bija kas jauns un nedaudz biedējošs, bet arī tik ļoti vilinošs.Un vilinājums bija lielāks par nedrošību.Un ar katru dienu zaļie snīpīši arvien vairāk un drošāk stiepās pretī saulītei.Mazā lapiņa paskatījās apkārt un sajutās drošībā.Tik lielā ģimenē nekas slikts ar viņu nevarēja notikt.

Un viss arī bija brīnišķīgi.Lapas liegi glāstīja saules stari un spirdzināja pavasara lietutiņš,pļāpīgie zvirbuļi spēlēja ar lapām paslēpes.Lapiņai likās, ka tā tas turpināsies mūžam.Bet viss mainījās, kad viņa satikās ar nemierīgo rietumvēju.Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, no pirmā pieskāriena.Tāds pretpols vienmēr rāmajai un nosvērtajai lapiņai, bet lapiņa vienmēr notrīsēja sajūtot rieteni tuvumā.Un arī viņam patika pakavēties lapiņas tuvumā.Tā pagāja vasara....ātri un nemanāmi.

Jo tuvāk nāca rudens, jo rietenis palika arvien tramīgāks un trauksmaināks.Tam likās, ka tur aiz kalna to gaida pavisam cita dzīve.Un tam par katru cenu ir jādodas turp.Bet arī jauko lapiņu negribējās pamest.Tāpēc arvien biežāk un biežāk vējš žužināja, cik labi būtu turp doties kopā.Lapiņa nesaprata, kāpēc jādodas kaut kur projām, ja tepat bija tik labi.Galvenais, ka viņi bija kopā.Bet rietenis vairs nebija apturams.Ja viņš ko bija ieņēmis galvā, tad nebija pieradis atkāpties.Un lapiņa saprata, ja negrib viņu zaudēt, jādodas mīļotajam līdzi.Un jāpamet sava ģimene.Tas bija pats smagākais lēmums, kas lapiņai bija jāpieņem.

Un viņa izšķīrās par labu mīlestībai.

Rietumvējš pacēla lapiņu savās rokās un nesa, nesa....Arvien tālāk un tālāk no dzimtā koka, no māsām un brāļiem.Bet lapiņa nenožēloja.Viņas ticība nemirstīgajai mīlestībai bija lielāka par šķiršanās sāpēm un bailēm no nezināmā.

Un kas notika tālāk? Lapa nespēj dzīvot bez koka, lai arī kā viņai to gribētos.Viņa sāka zaudēt spēkus un izslīdēja no rieteņa rokām.Bet vējš bija tā aizrāvies pats ar savu skrējienu, ka pat nepamanīja to.Lapiņa nokrita kalna pakājē.Pavisam maz bija vairs atlicis un viņi būtu jau kalna otrā pusē.Un tā viņa tur gulēja un sapņoja par skaisto vasaru.Pavisam drīz blakus tai sāka krist arī citas, bet svešas lapas.Un pēdējais ko lapiņa iedomājās; cik daudz mirušu mīlestību!

Bet rietumvējš katru gadu meklēja un arī atrada jaunu mīlestību.....