Ceļa malā stāvēja nokaltuša koka stumbrs. Naktī tam garām gāja zaglis un nobijās: viņš nodomāja, ka tur stāv policists,kas viņu gaida. Garām gāja iemīlējies jaunietis un viņa sirds priecīgi iepukstējās: viņš domāja, ka tā ir viņa mīļotā. Bērns, kuru nobiedējušas briesmīgas pasakas, sāka raudāt: viņš nodomāja, ka tas ir spoks. Taču visos gadījumos koks bija tikai koks. Mēs redzam pasauli tādu, kādi esam paši.
Skolotāj, es nesaprotu: pieej pie nabaga – viņš ir laipns un palīdz kā vien spēj. Pieej pie bagātnieka – viņš nevienu nepamana. Vai tas tiešām ir tikai naudas dēļ?Paskaties pa logu. Ko tu redzi?Sievieti ar bērnu, mašīnu, kura dodas uz tirgu...Labi. Tagad paskaties spogulī. Ko tu tagad redzi?Nu, ko gan es varētu redzēt? Redzu tikai sevi.Tad, lūk: logs ir no stikla un spogulis ir no stikla. Atliek pievienot tikai nedaudz sudraba un tu jau redzi tikai sevi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru