sestdiena, 2010. gada 1. maijs

stāsti pārdomām.

Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem.Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?”Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm.Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma. / Autors nezināms./

___________________________

Cik pagājušas dienas no tās liktenīgās dienas, es vairs neatceros. Laiks priekš manis vairs neeksistē. Tā te nav.Es skaitīju iemeslus kāpēc to izdarīju. Toreiz man likās, ka tā ir vienīgā iespēja. Bet tagad es saprotu, ka es nemaz nevēlējos atrast citu ceļu. Es negribēju un izdarīju tā kā man bija vieglāk. Tagad kaut ko mainīt vairs nav iespējams. Ar vienu vieglu kustību es zaudēju ne tikai savu laimi, bet arī atņēmu to tiem, kuru mīlestību nespēju novērtēt laikus. Un tagad man nav attaisnojuma...Pēdējais, ko es dzirdēju tas bija kliedziens. Kā? To nu es nezinu. Vēl bija lidojuma sajūta. Tāda viegla, viegla. Bet tomēr tik īsa, ko to praktiski nav iespējams izjust. Vairāk arī nekā.Attopos. Mēģināju piecelties. Mežonīgas sāpes visā ķermenī. Paskatījos apkārt. Nespēju saprast, kur īsti atrodos. Pagāju dažus soļus uz priekšu. Tas ir parks, bet kā es te nokļuvu?Nespēju neko saprast. It kā visa diena būtu izkritusi no atmiņas. Nesaprotu pilnīgi neko. Ejot pa aleju saprotu, ka apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles. Pēkšņi aiz muguras dzirdēju troksni. Pagriezusies, ieraudzīju uz soliņa mazu puisīti. Dīvaini. Varu saderēt, ka pirms tam tur nebija neviena. Vairākas minūtes nostāvēju, lai paskatītos, kur tad ir bērna vecāki. Nevar taču mazs bērns būt parkā viens pats tik vēlā laikā. Taču neviens nenāca.Tad es uzmanīgi piegāju pie viņa un apsēdos blakus.-Sveiks, mazais. Tu esi pazaudējis vecākus?-klusi jautāju.-Nē..-viņš atbildēja pat nepaskatoties uz mani.-Kur tad ir tavi vecāki? Kāpēc tu te esi viens?-Es gaidīju tevi..-viņš sacīja un paskatījās uz mani ar savām brūnajām ačelēm.Atbilde mani nedaudz pārsteidza, taču nepievērsu tam tik lielu uzmanību. Bērni daudz ko var pateikt.-Bet kā tevi sauc?-Nezinu.-Bet mamma taču tevi kaut kā sauc?-nedaudz apmulsusi jautāju.-Nekā nesauc. Man nav mammas.Iestājās pauze. Es nezināju ko man darīt tālāk. Atstāt bērnu tik vēlā naktī parkā es nevarēju. -Es tev gribu kaut ko parādīt!-Puisītis pēkšņi sacīja un piecēlās no soliņa.Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs gājām pa parku. Pēc neilga laika mēs atradāmies pie manas mājas.-Tu šeit dzīvo?-jautāju puisītim.-Bet kur?-galvā nāca visādas domas,-kur man tevi aizvest?-Vairs nekur,-viņš vēsi atbildēja.Gribēju jautāt vēl kaut ko, taču tajā brīdī atskanēja kliedziens. Pastījos uz to pusi, no kurienes tas nāca. Kliedza meitene. Viņa stāvēja jauniešu bariņā. Viņas sejā bija redzamas šausmas. Viņa parādīja ar pirkstu uz augšu, mēģināja kaut ko pateikt. Sekojot viņas žestam es sastingu. Astotā stāva logā stāvēja meitene. Pēc neilga brīža viņa paspēra soli uz priekšu. Mana sirds pārakmeņojās. Tajā pašā brīdī sāka valdīt haoss: daži kliedza, lai izsaucot ātro palīdzību, citi metās sniegt pirmo palīdzību. Taču es nespēju atraut skatienu no loga.Tajā mirklī man škita, ka es nedzirdu neko, izņemot savas sirds mežonīgos sitienus. Un arī neredzēju neko citu kā gaismu no tā paša 8 stāva. Mana dzīvokļa, manas istabas.Katra minūte, katra sekunde bija neizsakām murgs, kuras no atmiņām izdzēst nav iespējams. Mans asiņainais ķermenis tēva rokās, māte un māsa asarās un ātrās palīdzības mašīna.Skrienu pa ielu projām no savas mājas. Pa vaigiem tek asaras. Mežonīgais vējš nežēlīgi sit pa seju. Smoku nost, mēģinu noslaucīt savas asaras. Pēkšņi blakus ieraugu to pašu puisīti.-Kas notiek?-Vai tad tu nesaproti?-naivi saka puisītis. Pamāju ar galvu, ka nesaprotu, bet varbūt nemaz negribu saprast.-Tu nomiri..-KO?!-paliek vēl grūtāk elpot. –Tā nav taisnība! Tu melo! Tas nav iespējams! Dzirdi? Nav iespējams!-Bet vai tad tu tā negribēji? Vai tad tieši tāpēc tu nestāvēji pie tā loga?Galvā sajutu sāpes un acu priekšā redzu šo dienu. Skola, kliedzošā klases audzinātāja,smejošie klasesbiedru skatieni, skandāls ar māti, asaras, kaprīzes.-Kāpēc?-Kāpēc tu esi šeit? Ko tad tu gaidīji?-zēns sāka smieties.-Nezinu..-es apsēdos tur pat zālē,-es domāju, ka vairāk nebūs sāpju. Gribēju izbeigt šo murgu.-Taču tu kļūdījies.-Bet par ko? Vai tad es maz cietu?-Par ko?-viņš bija izbrīnīts, -Labi. Es tev parādīšu.Klusējot devāmies pa kaut kādu ielu. Drīz mums priekšā parādās pelēka ēka. Tā ir slimnīca.-Kāpēc mēs esam šeit?-Tā vajag. Ejam.Ieejam iekšā un dodamies uz otro stāvu. Pie ieejas karājas plāksnīte: „Reanimācija.” Tālāk ļoti apgaismots koridors. Baltas durvis ar palātu numuriem. Pie vienām no tām sēž mans tēvs ar rokām pieturot galvu. Viņš raud. Nekad nebiju redzējusi tēvu raudam. Man bija sāpīgi viņu tādu redzot. Bet tagad? Tagad viņa asaru cēlonis biju es. Nākamajā mirklī no palātas iznāca cilvēks baltā halātā. Tēvs piecēlās un kaut ko klusi viņa pajautāja. Atbildē ārsts papurināja galvu.-Mēs neesam spējīgi kaut ko iesākt. Viņas smadzenes jau ir atslēgušās. Jums atliek izvēlēties atslēgt sistēmu vai nē.Tēvs apsēdās uz krēslu. Viņa seja palika vēl bālāka.-Dievs! Par ko?-koridorā atskanēja kliedziens.-Ejam,-klusi sacīja ārsts,-jums ir jānomierinās.Viņš kaut kur to aizveda. Pa maniem vaigiem atkal tecēja asaras. Bija mežonīgi sāpīgi. Kaut kur dziļi manī. Gribēju iet viņiem līdzi, taču mazulis mani apstādināja.-Mums uz šejieni.Viņš ieveda mani palātā. Gultā gulēju es. Blakus sēdēja mamma un māsa.Nosēdēju ar viņām līdz rītam. 10:15 viss bija beidzies. Mana sirds apstājās. Uz viesiem laikiem.Bēres bija jaunā kapsētā. Manam ķermenim skrēja pāri šermuļi. Paskatījos apkārt-ne viena krūmiņa, koka. Viss apkārt bija miris. Pārlaidu acis pāri pūlim. Tur ieraudzīju Rihardu.-Ko viņš te dara?-jautāju mazajam.-Viņš atnāca atvadīties no tevis,-viņš atbildēja.-Bet kāpēc? Kāpēc viņš ir šeit?-Tāpēc, ka tu biji viņam dārga.-Ko? Nē! Tu kļūdies.-Kāpēc?-mazulis jautāja.-Tāpēc, ka viņš mani ienīda! Tāpēc, ka es viņam nepatiku.-Tā nav. Cilvēks ne vienmēr ir spējīgs saprast otru cilvēku. Šoreiz kļūdījies tu. Tu baidījies ar viņu parunāt. Bet kāpēc tu domā, ka viņš nebaidījās? Tu izlikies, ka viņu nepamani. Kā tad viņš varēja zināt, ka tev patīk? Viņam bija bail, ka tu smiesies par viņa jūtām.-tas nav godīgi! Es nezināju!-es atslīgu pret auksto zemi. Nenovērsu savu skatienu no puiša. Viņš tā pat kā pārējie bija atnācis atvadīties no manīm. Visiem šiem cilvēkiem es kaut ko nozīmēju. Visiem viņiem bija slikti. No puiša sejas nolasīju skumjas, lielās sāpes.-Rihard,kāpēc tā?-klusi čukstēju. Kaut gan pat ja kliegtu-neviens mani nedzirdētu.Vienu brīdi puisis pagriezās uz manu pusi. Man šķita, ka viņš skatās tieši uz mani, man acīs. Viņa smukajās acīs bija redzamas asaras.Nespēju šeit vairs atrasties. Man sāpēja. Skrēju projām. Koku lapas traucēja. Parasti ap šo laiku tās vēl ir koku zaros, taču šoruden tās jau bija paspējušas nokrist.Pagājis jau ne viens mēnesis, varbūt pat vairāki gadi.Bieži esmu mājās. Pie mammas. Sēžu istabas stūrī un skatos kā viņa klusi raud, lai nedzirdētu mana māsa. Viņa ir ļoti novecojusi. Acis kļuvušas ļoti skumjas un nogurušas. No asarām un bēdām.Bet viņa tomēr turas. Māsas dēļ.Bet tēta vairāk nav. Viņš netika tam pāri. Viņš sāka daudz dzert. Bieži pārmeta mammai manu nāvi. Abi bieži strīdējās. Pēc tam tēvs piedzērās un brauca, kur acis rāda. Vienreiz viņš neatgriezās. Bija liela migla un viņš netika galā ar mašīnu.Eju pa pilsētu. Apkārt neviena nav. Dažreiz uzpeld bildītes no manas dzīves. Esmu noilgojusies pēc mātes smaida. Ik pa laikam redzu kā māsa audzina savus bērnus. Es atdotu visu, lai būtu kopā ar viņiem. Domāju kā būtu bijis, ja nepieļautu to kļūdu. Taču neviens nespēj to labot.Katra dzīve ir saistīta arī ar citām dzīvēm. Ar to cilvēku dzīvēm, kuri jūs mīl...

_______________________________

Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi. Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja. Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena. Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”. Patiesībā mums katram ir 4 draugi. 4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā. /autors nezināms/ Morāle: Katram sava izvēle...

3 komentāri:

  1. Uzmanību !!

    Tas ir Aso ietaupījums un aizdevumu kreditēšanas uzņēmums. ja jums ir nepieciešams kredīts, lai personīgo biznesu, vai jums ir nepieciešams kredīts, lai nodzēstu visu savu rēķinu, lūdzu sazinieties ar mūsu mūsu šeit e-pastu:finance_institute2015@outlook.com lai iegūtu vairāk informācijas. Jūsu informācijai, mūsu uzņēmums izsniedz aizdevumu 5% procentu likmi, ja Jums ir interese laipni nokļūt atpakaļ pie mums nekavējoties, lai saņemtu darīts ar savu kredīta pārvedums apstiprinājuma dokuments ok.

    Sazināties e-pasts: (finance_institute2015@outlook.com)

    Nevilcinieties piemērot.

    AIZDEVUMA AIZDEVUMU PLC

    AtbildētDzēst
  2. Sveiki visiem, mani ir samelojuši tik daudzi uzņēmumi, kuri apgalvoja, ka ir īstie aizdevēji, taču visi mani centieni ir bijuši veltīgi, es esmu zaudējis vairāk nekā 3500 eiro viltus aizdevējiem, kuriem apgalvo, ka nav tādi, kādi viņi ir. Līdz brīdim, kad mans draugs iepazīstināja mani ar pareizo aizdevēju, ar kuru es sazinājos, un es veiksmīgi saņēmu no viņiem aizdevumu tikai 48 stundu laikā, es ieteiktu ikvienam, kurš meklē aizdevumu, nebaidoties sazināties ar viņiem pa e -pastu: lapofunding960@gmail.com
    Whatsapp +447883183014

    AtbildētDzēst