will be.

Tu mani mīli?
- Ļoti!
- Pierādi! Nolec no jumta!
Viņš uzkāpa uz jumta malas un, pasmaidot, teica:
- Pagrūd...

____












Pirmais mēnesis.
Mamma, esmu tikai divdesmit centimetru augumā, bet man jau ir visi orgāni. Es mīlu tavu balsi. Katru reizi, kad es to dzirdu, es māju ar rociņām un kājiņām. Tavas sirds puksti - ir mana mīļākā šūpuļdziesma.

Otrais mēnesis.
Mammu, šodien es iemācījos sūkāt savu lielo pirkstiņu. Ja tu mani redzētu, tu jau varētu nosaukt mani par mazuli. Taču es vēl neesmu tik liela, lai varētu iztikt bez tavas mājiņas. Te ir tik silti un omulīgi.


Trešais mēnesis.
Mammīt, uzmini kas es esmu! Esmu meitene! Ceru, ka tas tevi iepriecina. Es gribu, lai tu vienmēr būtu laimīga. Man nepatīk, kad tu raudi, tu esi tik skumja. Tad es arī skumstu un raudu kopā ar tevi, lai gan tu mani nedzirdi.

Ceturtais mēnesis.
Mamma, man sāka augt mati. Tie ir ļoti īsi un plāni, taču tie vēl izaugs. Es daudz kustos. Es jau protu grozīt galvu, kustināt ar pirkstiņiem un stiept savas rociņas un kājiņas. Man vareni sanāk.

Piektais mēnesis.
Tu atkal gāji pie ārsta. Mammu, viņš tev melo, kad saka, ka es neesmu bērns. Es esmu bērns, tavs bērns. Es domāju un jūtu. Mamma, kas ir aborts?


Sestais mēnesis.
Es atkal dzirdu tā ārsta balsi. Viņš man nepatīk, viņš liekas auksts un bezirdīgs. Kaut kas ielaužas manā mājiņā! Ārsts to nosauca par adatu. Māmiņ, kas tas ir? Kā dzeļ! Pasaki, lai viņš to pārtrauc! Es nevaru noslēpties no tā! Mamma! Palīdzi man!!!


Septītais mēnesis.
Mamm​u, man viss kārtībā. Esmu debesīs. Dievs pastāstīja man par abortu. Kāpēc tu atteicies no manis, mamma?Katrs aborts ir vēl viena apstādināta sirds. Vēl viens acu pāris, kas nekad neredzēs. Vēl divas rokas, kas nekad nevarēs pieskarties. Vēl divas kājas, kas nekad nevarēs skraidīt. Vēl viena mute, kas nekad neko nepateiks.

_____

Guna bija pieklājīga meitene. Tā teikt, ideāli atbilda sabiedrības standartiem – labas sekmes, no turīgas ģimenes.. Vel viņa bija skaista. Pat ļoti. Viņas kastaņbrūnie mati un dzirkstoši zaļās acis lika zaudēt galvu daudziem. Vai viņa bija apzinīga? Nē. Šad tad mēdza iedzert, uzpīpēt. Iztrakojās tusiņos. Un bija laimīga. Arī viņa ģimene bija kolosāla – māte, kuru visi uzskatīja par stilīgu, tēvs, tik foršs un lielā māsa, kura izpalīdzēja ar padomiem grūtās dzīves situācijās. Un arī draugi viņai bija paši labākie. Vienmēr atbalstīs un sapratīs. Viņa dzīvoja nelielā ciemā. Māja atradās pie ezera. Izejot ārā varēji dziļi ieelpot svaigo, pēc meža smaržojošo gaisu. Ko gan vēl vairāk varēja vēlēties.Kādu dienu pie Adriana notika kārtējais tusiņš. Malā viņa, protams, nesēdēja, tikai dejoja un dejoja. Klausījās puišu čukstos. Nepārtraukti smaidīja, līdz viņu uzlūdza viņš – Markuss. Reputācija viņam bija nepārspējama – abi vecāki dzērāji, kā teica cilvēki, arī pats turot līdzi saviem vecākiem. Guna vilcinājās. Iet vai neiet? Taču viņa bija radusi neatteikt, tāpēc abi devās dejot.„Man likās, ka esi citāda,” Markuss vīlies noteica.„Kā tu to domā?” Guna nesaprata.„Nu.. Es nedomāju, ka arī tu ticēsi tām baumām. Bet kļūdījos. Piedod, ka tevi uzlūdzu. Redzu, cik nepatīkami tev tas ir,” vilšanās pieskaņa Markusa balsī nepazuda.„Baumas? Vai tad tā nav patiesība?” Guna izbrīnījusies jautāja. Markusa sejā parādījās sāpīga grimase. Guna nožēloja savus vārdus.„Varbūt iziesim ārā un es tev pastāstīšu kā ir patiesībā?” Markuss ierosināja. Guna vilcinājās. Ja nu kāds padomā, ka viņa iet ar šo, šo, šo.. Brr.. Bet no otras puses. Tētis vienmēr bija teicis – neskati vīru no cepures. Labi, viņa izies.„Ejam!” Guna noteica, un paķērusi Markusu aiz rokas devās ārā. Esot ārā viņa atlaida roku. Markuss nopūtās un nezināja, kā lai iesāk stāstu.„Labi. Klausies. Tās visas runas par mani – tikai un vienīgi baumas. Un tas ar vecākiem.. Tā vienkārši ir sanācis..” Markuss noteica un apklusa..„Vai tad viņi tādi nav bijuši vienmēr?” Guna jautāja un saprata, cik stulbi tas skan.„Par dzērāju jau nepiedzimst..” Markuss drūmi noteica.„Pastāsti!” Guna ierosināja.„Reiz mēs bijām viena no bagātākajām ģimenēm Jūrmalā. Mums piederēja trīsstāvu villa pie jūras. Tētis bija lielas firmas līdzīpašnieks. Arī māte bija biznesa sieviete. Man netrūka nekā – ne rotaļlietu, ne firmas drēbju. Dzīvoju, kā princis un mākoņa maliņas. Bet visām pasakām reiz pienāk beigas. Neilgi pēc manas piecpadsmitās dzimšanas dienas tēva firma parādu dēļ bankrotēja. Viņš sāka dzert. Māte, viena nespēdama uzturēt ģimeni, ieslīga depresijā un pievienojās tēvam. Mēs pārdevām villu un pārvācāmies un šejieni. Pirmajā dienā, kad ienācu skolā, skolotāja smaidīdama teica, ka šeit es jutīšos lieliski. Protams, atklājot manu vecāku nepatīkamo nepilnību, arī skolā mani sāka nozākāt. Un tad vēl tās baumas.. Es vispār nelietoju alkoholu. Pietiek ar to, ka vecāki dzer. Bet nu, kurš gan ticēs dzērāju bērnam..” Beidzot stāstīt Markusa balss nedaudz trīcēja. Gunai bija tāds kauns.. Kā viņa tā varēja..„Piedod..” meitene nočukstēja. Tad viņa apskāva puisi, kā gribēdama atlīdzināt pārestību. Un pirmoreiz viņa paraudzījās viņā dziļāk. Puiša tumši zilās acis pievilka kā magnēts. Pakausī viņa tumšie mati cirtojās. Viņš taču bija tik skaists.. Jūtu iespaidā viņa puisi noskūpstīja.„Oho,” Markuss bija tik apmulsis, ka neko citu nespēja izteikt. Patiesībā vārdi nebija vajadzīgi. Viņi saprata, ka vienkārši sader kopā.„Es tevi pavadīšu..” Markuss iečukstēja Gunai austiņā. Pa ceļam Markuss rotaļādamies nogāza Gunu zālē. Viņi sāka skūpstīties, debesis bija pilnas zvaigznēm un Guna nodomāja, ka nekas skaistāks pasaulē nav iespējams. Protams, dzīve nav pasaka. Tajā ir šķēršļi un problēmas. Grūtākais vēl bija priekšā. Gunai vajadzēja Markusu iepazīstināt ar saviem draugiem. Viņa baidījās, ka puisi nepieņems. Un zinot, to, kā viņa pirmajā brīdī izturējās pret Markusu.. Bet tas bija jādara. Tā nu viņi devās uz Ronalda māju, kur šodien viņu kompānija bija savākusies. Ejot augšā pa kāpnēm, Gunai nedaudz trīcēja rokas. Markuss to juta. Viņa atvēra durvis un trīcošiem soļiem devās iekšā.„ Un re, kur nāk arī mūsu mīļā Guna!” Agris priecīgs noteica, taču ieraugot, ka ar Gunu ir arī Markuss, iestājās klusums.„Guna, Guna, Guna. Vai tad māte tev nav mācījusi nevest klaidoņus mājās, kur nu vēl pie draugiem?” Ronalda balsī bija dzirdams izsmiekls.„Klau, ļaujiet man visu paskaidrot..” Guna iesāka, taču Gundars viņu pārtrauca.„Nevajag neko skaidrot. Čalītim ir tikai 16. Mēs saprotam. Viņam vajadzīgs, lai nopērkam alkoholu. Nē dārgais, nepirksim. Paprasi vecākiem, viņi tev noteikti nopirks,” Gundars smejoties teica. Guna juta Markusa saspringumu. Draugiem nedrīkstēja pārmest, bet tas tūlīt pat bija jāpārtrauc.„Vienreiz pietiek, nolādēts! Tagad visi paklausieties manī!” Guna dusmās nokliedzās. Tik dusmīgu viņu neviens vēl nebija redzējis. Guna taču parasti bija mīļuma iemiesojums.„Runā, bet nevelc garumā,” Ronalds atvēlēja.„Es zinu, ko jūs visi domājat. Bet tā nav taisnība, Markuss nav tāds. Viņš ir tāds pats kā mēs. Un viņš vispār nelieto alkoholu. Lūdzu, vispirms iepazīstiet viņu un tikai tad nonieciniet..” Guna juta kamolu kaklā.„Kāpēc mums viņš būtu jāiepazīst?” Veronika nicīgi novilka.„Tāpēc, ka viņš ir mans draugs. Ja nepieņemat viņu, es eju prom,” Guna atbildēja un pagriezās uz durvīm.„Stop. Guna, kaķēn. Tā gan nedrīkst. Labi. Mēs viņu iepazīsim,” Ronalds noteica. Viņa balsī skanēja bailes.„Nāc, iziesim ārā uzpīpēt,” Ronalds vērsās pie Markusa. Tā nu puiši devās ārā. Viņi iztaujāja Markusu. Ronalds redzēja, ka puisis nemelo. Taču tik vienkārši tas nebūs.„Vai tev gadījumā agrākajā mājā nebija biljarda galds?” viņš ieinteresēts jautāja.„Bija gan. Es spēlēju ļoti labi. Patiesībā neviens mani nevarēja pārspēt,” Markuss, viegli smaidot, atbildēja.„Mēs rītvakar rīkojam biljarda vakaru pie Mika. Uzspēlēsim, „ Ronalds noteica.„Patiesībā kādu gadu neesmu spēlējis. Ceru, ka iemaņas nav zaudētas,” Markuss ieteicās.„Biljarda spēlēšana ir kā braukšana ar riteni – ja to iemācās vienreiz, māk visu mūžu. Rītvakar 19:00.” Ronalds pabeidza sarunu un puiši devās atpakaļ.„Labi tauta, ir jau vēls. Izklīstam,” Ronalds pavēlnieciski noteica un visi devās prom.„Nu, kā gāja?” Guna, pieķerdamās Markusam pie rokas, jautāja.„Super, esmu pieņemts jūsu bariņā. Rītvakar man jāierodas pie Mika uz biljarda vakaru,” Markusa acis spīdēja, kā bērnam , kurš vinnējis loterijā.„Ak tad tā šoreiz būs pārbaude,” Guna noteica.„Pārbaude?”„Jā. Ja tu izkritīsi, tad netiksi pieņemts,” Guna atbildēja. Tā viņi klusēdami devās mājās.Tajā naktī Markuss nespēja aizmigt. Un ja nu viņš izgāžas? Ja nu viņu nepieņem? Kas tad notiks? Viņš nevēlējās Gunai atņemt draugus. Viņš aizmiga tikai uz rīta pusi. Mātes un tēva nebija mājās visu nakti. Noteikti atkal kaut kur dzer. Markuss to ienīda. Kāpēc viņam nevar būt normāla ģimene kā citiem bērniem? Tas vienkārši nav godīgi. Taču nu viņam bija Guna. Tas iepriecināja. Bet cik ilgi? Šodien izšķirsies viņa liktenis. Pusstundu pirms došanās pie Mika, Guna un Markuss satikās. Guna nespēja atrast vārdus, lai mierinātu Markusu. Vienkārši nespēja. Kad viņi devās iekšā, situācija vairs nelikās tik draudīga.„Sveiks, Markus! Esi gatavs?” Ronalds jautāja.„Jā, protams, bet vai pirms spēles ar tevi es nevarētu nedaudz atsvaidzināt iemaņas spēlējot ar pārējiem puišiem?” Markuss bikli vaicāja. Guna bija pastāstījusi, ka Ronalds biljardā ir nepārspējams. Un viņš nevarēja tā ņemt un no zila gaisa sākt spēlēt ar čempionu bez iesildīšanās.„Protams,” Ronalds atvēlēja. Jau ar pirmo spēli Markusa uztraukums pazuda. Jā, iemaņas nebija zudušas, taču nevajag savu profesionalitāti parādīt uzreiz. Viņš apzināti pieļāva „nejaušas” kļūdas, vienmēr uzvarot par mata tiesu, bet uzvarot. Ronalds pasauca pie sevis Gunu.„Man būs prieks redzēt Markusu savā kompānija,” viņš ar vieglu smaidu pačukstēja Gunai. Guna meklēja kādu āķi viņa teikumā.„Bet...Nemaz tik labi viņš nespēlē..” Viņa klusām iebilda.„Viņš ir profesionālis. Visas viņa kļūdas ir daudz rūpīgāk izplānotas, nekā rezultatīvie sitieni. Vismaz kāds man atgādinās, kā ir būt zaudētājam. Nemaz neatceros, kad pēdējoreiz tāds biju,” Ronalds atbildēja un abi pievērsās spēlei. Kārtējā Markusa uzvara.„Nu, Markus? Mūsu kārta vai ne?” Ronalda sejā atkal bija viegls smaids.„Jā, tā izskatās,” Markuss atbildēja.„Vari sākt,” Ronalds teica.„Esi pārliecināts?” Markuss pārvaicāja.„Pilnībā,” Ronalds atbildēja, satverdams kiju. Nu Markuss vairs neslēpa savu profesionalitāti. Jau pirmais sitiens, ar kuru viņš ieripināja 3 bumbiņas uzreiz, norādīja uz puiša spēles augsto līmeni. Ronalds nemaz netika pie spēlēšanas. Markuss viņu uzvarēja tā, it kā biljards būtu visa viņa dzīve.„Neslikti. Pats par sevi saprotams, ka tagad esi mūsējais,” Ronalds apsveica puisi, paspiežot roku. Kompānija aizvien vairāk iepazina Markusu un aizvien vairāk viņš tiem iepatikās. Viņa dzīvīgums, viedoklis. Un tas, cik patiesībā viņš bija gudrs. Arī par Markusa un Gunas attiecībām visi priecājies un daudzināja, ka laimīgāks pāris nav redzēts. Reiz abi sēdēja uz laipiņas, kājas iegremdējuši ūdenī un sarunājās.„Kas ir pats skaistākais, kas ar tevi noticis?” Guna ievaicājās.„Es iepazinu tevi,” Markuss nedomājot atbildēja. Guna pasmaidīja un noskūpstīja puisi.„Un otrs skaistākais?” viņa turpināja iztaujāšanu. Markusa sejā parādījās burvīgs smaids.„Pavisam vienkārši. Tas notika, kad man bija 12 gadu. Kā jau bagātnieku bērnam, man bija pilna istaba ar rotaļlietām. Reiz es kaut kur izlasīju par Sarkano Krustu, noteikti zini, kas tā par organizāciju. Tā nu es uzzināju adresi, paņēmu trīs milzīgas kastes un tur saliku lielāko daļu savu rotaļlietu. Sarunāju ar savu šoferi un mēs tās aizvedām. Sieviete, kura tur strādāja, ieraugot manu atvesto no laimes sāka raudāt. Viņa ierosināja, ka tad, kad pēc nedēļas rotaļlietas tiks vestas uz bērnunamu, es varētu doties viņai līdzi. Piekritu. Ar nepacietību gaidīju, kad pienāks tā diena. Māte tajā vakarā ienākot novēlēt man saldus sapņus, šokā iepleta acis. Kad pastāstīju, kur ir mantas, viņa bija neizsakāmi dusmīga, bet man tas nerūpēja. Tā nu beidzot pienāca gaidītā diena. Mēs devāmies uz rnunamu, kur mantas tika izdalītas. Cik laimīgi mazie ķipari bija, kā smaidīja, nāca man klāt, pateicās un samīļoja. Viņiem mantas sagādāja neizsakāmu prieku, bet man tās stāvēja plauktā un nenozīmēja neko. To dienu es nekad neaizmirsīšu.” Markuss pabeidza savu stāstījumu. Guna, to visu iedomājoties, juta kaklā kamolu. Viņa apskāva Markusu un piekļāvās viņam. Kad viņi bija kopā jau mēnesi, Guna nolēma veikt nozīmīgu soli. Viņa vēlējās, lai arī vecāki iepazīst Markusu. Viņai bija bail no pirmās vecāku reakcijas, taču, zinot cik forši ir viņas vecāki, viņa nešaubījās, ka viss būs kārtībā. Kādu dienu, kad māte virtuvē grieza salātus, Guna piegāja pie viņa, apskāva un saprata, ka ir īstais brīdis runāt.„Mammu, zini, es jau mēnesi satiekos ar kādu puisi un vēlos, lai arī tu, tētis un māsa ar viņu iepazītos,” Guna iesāka. Māte pasmaidīja.„Kurš tas ir? Vai tik nav Ronalds?” viņa pavaicāja, nepārstājot smaidīt.„Nē, tas nav Ronalds,” Guna noteica. Pēkšņi viņa juta bailes.„Tad jau laikam piemīlīgais Gustavs?” viņa turpināja izvaicāšanu.„Nē, arī viņš nē. Tas ir Markuss,” tā. Beidzot tas bija pateikts. Smaids mātes sejā sastinga.„Kurš Markuss?” viņas balss trīcēja.„Ozoliņš,” Guna nočukstēja. Māte klusēja. Klusums bija tik mokošs. Un tad pēkšņi..„Ja tu vēl kādu reizi atradīsies viņa tuvumā, nekad mūžā vairs no mājas ārā netiksi, saprati?” māte iekliedzās.„Bet mammu, lūdzu, viņš nav tāds, kā par viņu runā. Kad tu viņu iepazīsi, tu redzēsi..” Guna, asarām acīs čukstēja. Māte sāka histēriski smieties.„Iepazīšu? Es viņu negribu redzēt sev tuvāk par 500 metriem. Aizmirsti viņu. Vai tev zēnu trūkst? Vai tev jāpinas ar to, to , to...sabiedrības padibeni? Vai tu vispār apjēdz, ka uz spēles ir mūsu ģimenes reputācija?” māte turpināja klie
gt.„Es viņu mīlu un tu man neaizliegsi ar viņu tikties,” Guna metās uz durvīm, pa ceļam paķerot vējjaku.„Kur tu iesi?” māte vaicāja.„Prom!” Guna šņukstot izgrūda. Aiz viņas aizcirtās durvis..
Uz tilta Guna satikās ar Markusu. Visu ceļu viņa bija turējusi asaras aiz plakstiem, taču nu vairs nespēja. Markuss viņu apskāva un viņa tikai raudāja, raudāja, raudāja.. Viņš viegli glāstīja viņas muguru un čukstēja ausīs mierinošus vārdus. Viņš nespēja saprast Gunas asaru iemeslu.„Viņa grib man tevi atņemt,” Guna caur asarām noteica. Viņas sejā atspoguļojās milzīgas sāpes. Arī Markuss juta acis nodevīgi applūstam. Tas bija viņa ļaunākais murgs. Runājot par ļaunākajiem murgiem...„Klau, es kaut ko atcerējos,” Markuss noteica un no kabatas izvilka aploksni. Guna jutās apmulsusi.„Atver,” Markuss meiteni iedrošināja. Guna atvēra aploksni. Tajā bija lapiņa. Viņa sāka to lasīt. Tas bija dzejolis. Brīnumskaists dzejolis.„Es mīlu tevi,” viņa nočukstēja. Debesis bija pilnas zvaigžņu. Pēkšņi abus izgaismoja automašīnas starmešu gaisma. Viņi redzēja kādu tuvojamies.„Tad re, kur tu esi,” Gunas tēvs atvieglots noteica.„Es nekur nebraukšu!” Guna nošņāca. Māte noteikti tēvam bija sastāstījusi briesmu lietas.„Mīļā. Lai arī cik dārga tu man nebūtu, arī es neatbalstu jūsu attiecības,” tēvs iebilda.„Kāpēc? Vai tieši tu nebiji tas, kurš man mācīja nespriest par cilvēkiem viņu neiepazīstot? Tad kāpēc tu man māci tā, bet pats rīkojies citādi? Kāpēc tu man vēlies atņemt dārgāko, kas man pieder?” Guna elsojot sabruka Markusa apskāvienos.„Mīļā, tu zini mātes attieksmi pret šīm attiecībām,” tēvs iebilda, bet striktais tonis bija zudis.„Tēti, lūdzu. Iepazīsti viņu. Neliec man tevi ienīst tāpat kā māti. Lūdzu!” Guna ar asarām acīs raudzījās tēvā. Tēvs nopūtās.„Labi. Es šodien braucu uz copi. Brauksi līdzi?” viņš vērsās pie Markusa.„Gunā, un ja nu tavs tēvs mani nogalina?” viņš ar tēlotu bažīgumu jautāja draudzenei. Guna pat spēja pasmaidīt.„Labi,” Markuss piekrita. Guna tika aizvesta mājās un abi devās uz copi. Nez kā tas būs, domāja Markuss. Vai tā kā toreiz ar psihologu? Jā. Reiz māte bija norunājusi Markusam tikšanos ar psihologu. Viņš iedeva puisēnam lapu un krāsojamos zīmuļus un lika kaut ko uzzīmēt. Kamēr Markuss zīmēja, abi sarunājās. Markusam psihologs patika. Kad saruna beidzās, tika iesaukta māte. Tēvs bija darbā.„Nu, vai ar manu dēlu viss ir kārtībā?” viņa ar vieglu smaidu sejā vaicāja.„Būtībā jā, taču viņam trūkst vecāku mīlestības un uzmanības. Bagātās ģimenēs tā ir pierasta problēma. Ieteiktu jums ar bērnu aiziet uz kādu pasākumu vai kaut ko tamlīdzīgu,” psihologs paskaidroja.„Ko? Kā bērnam var trūkt uzmanības mājā, kurā katru dienu uzturas 30 cilvēki? Vai jūs savu psihologa grādu esat nopircis? Vai jūs vispār saprotat ko pateicāt? Apsardze! Izmetiet šo cilvēku!” Markusa mātes sašutums kāpa pāri malām. Tā bija diena, kad Markusa vecāki pirmo reizi strīdējās.„Nu, ko teica psihologs?” pārnākot mājās vaicāja Markusa tēvs.„Iedomājies – viņš teica, ka Markusam trūkst mūsu mīlestības un uzmanības,” viņa izsmejoši atbildēja.„Psihologam ir taisnība. Mums tiešām derētu bērnam veltīt vairāk uzmanības,” tēvs atbildēja.„Ko? Tu taču joko vai ne? Markuss ir liels puika. Lai mācās būt patstāvīgs,” atkal mātes balsī bija sašutums.„Vai tu esi jukusi? Viņam ir 10 gadi. Viņam nevajag patstāvību. Viņam vajag vecākus!” Tēvs bija nikns. Markuss, guļot blakus istabā, šo sarunu dzirdēja. Viņš raudāja. Viņš aizspieda ausis, lai nekas vairs nebūtu jādzird. Markuss nezināja kā beidzās saruna. Māti viņš vēl aizvien satika tikai no rīta un vakarā. Ar tēvu abi pasāka iet uz sporta spēlēm un citur. Viņš pamanīja, ka mašīna ir apstājusies pie ezera.„Vai esi jau kādreiz makšķerējis?” Gunas tēvs vaicāja.„Jā, pāris reizes esmu,” Markuss atbildēja.Kad viņi bija ielaiduši makšķeres ūdenī, Gunas tēvs nopūtās. Viņš nezināja kā sākt sarunu.„Zini, es vienmēr esmu vēlējies dēlu. Tu man radi sajūtu it kā es zvejotu ar savu dēlu. Tev noteikti jābūt ļoti patīkamam puisim. Es zinu, ka mana meita nav muļķe, viņa neietu pie kura katra,” Gunas tēvs iesāka. Tonakt viņi runāja par daudzām tēmām. Viņš saprata, ka neliegs meitai satikties ar puisi, bet ko, lai iesāk ar sievu? Tā nu tēvs Gunu paslepeni veda uz tikšanos ar Markusu. Protams, ilgi nemanīts tas nevarēja palikt. Reiz Gunas māte saņēma nepatīkamu tālruņa zvanu. Viņas meita redzēta ar to vazaņķi. Pie mājas ierūcās mašīna. Viņa abus sagaidīja ar neviltotām dusmām.„Ak, tad apvedāt mani ap stūri ja? Nu tam vienreiz ir gals. Nekur tu vairs nebrauksi, saprati Guna? Es to netaisos pieļaut!” māte kliedza. Sākās visdrausmīgākais periods Gunas dzīvē. Viņa nedrīkstēja iziet no mājas bez mātes pavadības. Viņa tikpat kā neēda, nerunāja. Neeksistēja. Tikai sēdēja savā istabā un raudāja. Ar Markusu viņa sazinājās caur datoru. Viņa to nespēja izturēt.Kādu vakaru māte ienāca Gunas istabā un noteica: „Taisies, iesim pie Sabīnes!” Patiesībā Gunai bija vienalga. Tajā vakarā vecāki strīdējās. Tēvs jau kuro reizi centās mātei ieskaidrot, ka Markuss nav tāds kā par viņu stāsta. Gunai jau bija vienalga. No drēbēm viņa izveidoja virvi. Lēni attaisīja logu. Pēdējo reizi pārlaida acis istabai. Kamols kaklā. Jau atkal. Viņa bija atstājusi zīmīti. Ilgi nespēja izdomāt, ko tajā rakstīt, līdz beidzot izdomāja. Tad izkāpa pa logu un metās skriet.Māte beidzot bija pārliecināta un piekrita iepazīties ar Gunas draugu. Viņa vēl gribēja ieiet pie Gunas istabā. Maigi pieklauvēja un pavēra durvis.„Guna vai tu guli?” viņa vaicāja. Neviens neatbildēja.„Guna, mums jāaprunājas,” māte atvēra istabas durvis un ieraudzīja, ka meitas tajā nav. Atvērts logs. Uz gultas zīmīte.„Šos vārdus iegravē manā kapakmenī. Guna.” Blakus dzejolis. Māte uzāva pirmos apavus, kuri pagadījās pa rokai un metās skriet. Tīrās nejaušības pēc viņa zināja, kur meitu meklēt. Viņa bija dzirdējusi daļu no Gunas un Sabīnes sarunas.„Tev noteikti pašlaik ir ļoti grūti. Ja tu vairs nespētu izturēt, kā tu beigtu savu dzīvi?” Sabīne bija vaicājusi.„Vai zini to deviņstāvu ēku centrā?” Guna nevilcinoties izspēra jautājumu.„To, kurā dzīvo Viktorija?” Sabīne bikli pajautāja.„Jā. Es no tās nolēktu,” Guna atbildēja. Māte sarāvās, kā sitienu saņēmusi. Gunai ir jābūt tur.Guna lēnām uzkāpa uz jumta. Markuss viņu tur jau gaidīja. Viņa profils mēnessgaismā izskatījās tik burvīgs. Viņš pienāca pie Gunas un noskūpstīja meiteni. Guna pasmaidīja.„Vai zini, tavs smaids ir vēl dārgāks nekā Monai Lisai,” viņš noteica. Guna noskūpstīja puisi vēlreiz. Tad apskāva. Acīs kāpa asaras.„Vai esi gatava?” Markuss vaicāja. Guna pamāja.Gunas māte jau redzēja ēku. Uz tās jumta manīja divu cilvēku siluetus. Vēl nav par vēlu. Viņa vēl var paspēt. Viņai jāpaspēj. Kurpju papēži un asfalta skrapstēja.Markuss satvēra Guna roku. Abi piegāja pie jumta malas. Puisis viņu noskūpstīja vēl pēdējo reizi. Tad abi atspērās un lēca. Nakti satricināja kliedziens. Guna redzēja māti skrienam pa ielu. Tas sajuta spēcīgo triecienu. Māte satvēra viņu un raudāja. Guna vēl nebija mirusi. Tas laikam bija brīnums. Sāpes bija nepanesamas. Mātes acīs viņa redzēja sapratni.„Es tev piedodu,” Guna nočukstēja.„Mīļā, nemirsti. Tu vēl vari izdzīvot. Tu to vari,” māte šņukstēja. Varbūt tiešām viņa varēja. Taču tad sajuta Markusa nedzīvo roku savējā. Viņa viegli papurināja galvu. Aizvēra acis. Tad viņas sirds apstājās. Guna tonakt parādījās tēvam sapnī. Piegāja pie viņa, apskāva un nočukstēja: ”Sargi viņu!” Tad devās prom. Gunas pēdējā vēlēšanās tika piepildīta. Uz viņas kapakmens tika iegravēts Markusa dzejolis.Ja es zaudētu Tevi, mana pasaule zaudētu krāsas.Es neredzētu debesu zilumu un rožu sārtumu.Ja es zaudētu tevi, mana pasaule zaudētu skaņas.Es nedzirdētu cīruļa dziesmu un viļņu šļakstus pret krastu.Ja es zaudētu tevi, mana pasaule zaudētu sajūtas.Es nejustu lietus vieglos pieskārienus un vēja glāstus.Bet manā sirdī būtu atmiņas.Es vienmēr atcerētos tavas zaļās acis, skanīgos smieklus un skūpstus.Es mīlu tevi.