Ko tu gaidi? Rītdienu? Kad tev būs 18? Kad būsi pietiekami vecs? Kad pabeigsi skolu? Kad būsi pietiekami izglītots? Kad dabūsi darbu? Kad pelnīsi lielu naudu? Kad visi pēkšņi sāks tevi mīlēt? Kad apprecēsies? Kad būs bērni? Kad bērni būs izauguši? Kad būsi pietiekami labs?
Tā tu vari gaidīt visu mūžu un tā arī nekad nesākt dzīvot.
Tava dzīve nav atkarīga no apstākļiem, bet no tevis!
Izmaini savu attieksmi, esi pateicīgs par to mazumiņu vai daudzumu, kas tev ir, un sāc to lietot!
Mani kaitina cilvēki, kas sēž un sapņo par to, ko viņi reiz darīs, kādi viņi reiz būs, bet NEKO NEDARA, lai to sasniegtu. Vienkārši slinki eksistē, gaidot, ka kādu rītu viņi pamodīsies un pēkšņi būs pavisam citi, ka pēkšņi viņiem būs viss, ko viņi vēlas. Tā parasti dzīvē nenotiek. Lai kaut kas notiku, kādam kaut kas ir JĀDARA. Un lielākoties viss prasa laiku, tu nevari dabūt visu un uzreiz... un paldies Dievam, ka tā.
Šādus cilvēkus gribās aizsūtīt uz kādu armiju, kur viņiem neprasa, kā viņi jūtas un vai viņi šodien vēlētos kaut ko darīt, bet vienkārši liek darīt, un viņi arī DARA! Lietas notiek un viss mainās...
Ko tu gaidi, lai sāktu dzīvot?
_____________________________
10. klase
Sēžot angļu valodas stundā es vēroju meiteni sev blakus. Viņa bija, tā teikt, mans “labākais draugs”. Es vēroju viņas garos, zīdainos matus un vēlējos, lai viņa būtu mana. Es zināju, ka viņa ir citās domās. Pēc stundas, viņa pienāca man klāt un atdeva pierakstu no vakardienas stundas, kuru viņai bija gadījies nokavēt. Viņa teica: “Paldies”, un iedeva buču uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
11. klase
Iezvanījās telefons. Tā bija viņa. Viņa mirka asarās, šņukstot par to kā viņas bijušais draugs ir salauzis viņas sirdi. Viņa palūdza man atnāk ciemos, jo viņa nevēlējās būt viena. Es sēdēju viņai blakus, skatījos viņas maigajās acīs vēloties, lai viņa būtu mana. Pēc divām stundām un vienas Drū Berimoras filmas, un trim pakām čipsu, viņa izlēma doties gulēt. Viņa paskatījās uz mani, pateica: “paldies”, un iedeva buču vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, es nezinu kāpēc.
12. klase
Dienu pirms balles viņa piegāja pie manis un teica:”Man draugs ir slims un diez vai rīt jutīsies labāk, man nav ar ko iet uz balli. Atceries 7. klasē, mēs viens otram apsolījām – ja nevienam no mums nebūs pāra, mēs iesim kopā, kā labākie draugi?” Es piekritu. Izlaidumā naktī, pēc balles, es stāvēju viņas durvjupieriekšā. Es skatījos viņa un smaidīju, viņa man pasmaidīja pretim un paskatījās uz mani ar savām kristālskaidrajām acīm. Es gribēju, lai viņa būtu mana, tomēr es zināju, ka viņa nē. Viņa pateica: “Es lieliski pavadīju laiku” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
Izlaiduma diena
Pagāja diena, tad nedēļa, tad mēnesis. Pirms es paspēju pamirkšķināt, bija pienācis izlaidums. Es vēroju viņas perfekto ķermeni, kad viņa kā eņģelis devās pēc sava diploma. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, tomēr es zināju, ka viņai nepatīku. Pirms visi devās mājās, viņa pienāca man klāt un raudāja, kad es viņu apskāvu. Viņa pacēla galvu no mana pleca un teica, “Tu esi mans labākais draugs, paldies” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
Pēc pāris gadiem
Es sēžu baznīcas solā. Tā meitene šobrīd precas. Es vēroju viņu sakām: “jā”, iesākot viņas jauno dzīvi, precētu ar citu vīrieti. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, bet es zināju, ka viņai nē. Pirms prombraukšanas viņa, pienāca man klāt un priecīgi sacīja “Tu atnāci”! Viņa teica: “Paldies”, un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
Bēres
Pagāja gadi, es paskatījos zārkā, lai ieraudzītu meiteni, kura bija mans “labākais draugs”. Pēc dievkalpojuma, draugi lasīja dienasgrāmatu, kuru viņa bija rakstījusi savos skolas gados: “Es vēroju viņu un vēlos, viņš būtu mans, bet, es zinu, viņš mani nē. Es vēlos, lai viņš zinātu, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, bet esmu pārāk kautrīga, nezinu kāpēc. Es vēlos, lai viņš mana saka, ka mīl mani.” Es klausījos un raudāju.
_____________________________________
Stāsts par to, kā es šodien sapratu, kapēc man ir jādara lietas, kuras man nepatīk darīt.
1. Teikšu godīgi- man it nemaz nesagadā baudu kārtot savu istabu, tapēc tur bieži izskatās kā pēc sprādziena humpalās. Kapēc es to šodien sakārtošu? JO, pasaulē ir vismaz milijons bērnu, kuri dzīvo pagrabā, kāpņu telpā vai zem klajas debess. Iedomājies, ko viņi atdotu, lai viņiem būtu pašiem savs stūrītis kādā mājoklī? Nekas grezns, tikai savs stūrītis. Un es ticu, ka viņi šo stūrīti koptu, mīlētu un būtu pateicīgi par to. Man ir dota vesela istaba, vai tā nav svētība? Kopš šīs dienas es mīlēšu savu stūrīti un cieši to lološu.
2. Man garšo ēst. BET es ciest nevaru mizot kartupeļus. Bet es turpmāk to darīšu. Kapēc? JO zinu, ka pasaulē ir milijoniem ļaužu, kas dienām nav ēduši, un viņi ir gatavi ēdiena dēļ darīt lielas lietas, nomizot kartupeļus tiem būtu nieks vai precīzāk būtu jāsaka- prieks. Man ir ko mizot, tātad es mizošu.
3. Man nepatīk iet uz veikalu, lai nopirktu tikai , piemēram, eļļu. Bet, ja būs vajadzība, es to darīšu. Kapēc? JO es zinu, ka ir TIK daudz cilvēku, kas ar sabāztām rokām tukšās kabatās, stāv un vēro veikalu skatlogus. Bet man ir privilēģija iet un iepirkties. Es to novērtēšu.
4. Man ir tāds niķis neatbildēt cilvēkiem, kuri mani nesaista, uz vēstulēm, zvaniem vai sms. Bet es to turpmāk darīšu. Kapēc? Neņemot vēra to, ka man ir dota iespēja strādāt ar datoru un telefonu, man ir dota fantastiska iespēja- kontaktēšanās un būt neaizmirstai. JO es zinu, ka ir tik daudz pamestu un nekam nevajadzīgu cilvēku, par kuriem neviens neatceras gadiem. Viņi labprāt vismaz reizi nedēļā dzirdētu laburītu, bet es nenovērtēju cilvēkus, kuri atceras par mani. Turpmāk es novērtēšu, ka mani atceras.
5. Arī es esmu bērns saviem vecākiem, un arī es mēdzu neklausīt mammai. Bet turpmāk es centīšos to darīt. Kapēc? Jo es zinu, ka ir neskaitāmi daudz bērnu, kuriem nav vecāku. Kuri ir pamesti un atstāti bērnu namos, mums no šiem bērniem jāmācās. Kapēc? Jo viņi, nezinot, kas ir viņu vecāki, vienalga cer tos atrast un sirsniņā cieši, cieši viņus mīl. Es pateicos Dievam, ka viņš man ir devis tik brīnišķīgu mammīti un papiņu. Es turpmāk viņus novērtēšu.
Un Tā es varētu uzskaitīt vēl simtiem lietu, kas man nepatīk, bet, kuras man ir jādara un par kurām man ik dienas jāpateicas. Kārtējo reizi šodien sapratu, cik daudz man ir dots un, cik maz es to novērtēju. man jābūt pazemīgākai.
Un kā ir ar Tevi? Vai arī Tev ikdienas nav simtiem aizbildinājumu, lai nedarītu kādas lietas? Ja ir, tad nu padomā, cik daudz Tev ir dots. Es zinu, ka pasaulē ir milijoniem cilvēku, kas sapņo kādreiz dzīvē iegūt kaut daliņu no tā, ko Tu uzskati par pašsaprotamu. Draugs, vienkārši padomā.
/Inese/
Tā tu vari gaidīt visu mūžu un tā arī nekad nesākt dzīvot.
Tava dzīve nav atkarīga no apstākļiem, bet no tevis!
Izmaini savu attieksmi, esi pateicīgs par to mazumiņu vai daudzumu, kas tev ir, un sāc to lietot!
Mani kaitina cilvēki, kas sēž un sapņo par to, ko viņi reiz darīs, kādi viņi reiz būs, bet NEKO NEDARA, lai to sasniegtu. Vienkārši slinki eksistē, gaidot, ka kādu rītu viņi pamodīsies un pēkšņi būs pavisam citi, ka pēkšņi viņiem būs viss, ko viņi vēlas. Tā parasti dzīvē nenotiek. Lai kaut kas notiku, kādam kaut kas ir JĀDARA. Un lielākoties viss prasa laiku, tu nevari dabūt visu un uzreiz... un paldies Dievam, ka tā.
Šādus cilvēkus gribās aizsūtīt uz kādu armiju, kur viņiem neprasa, kā viņi jūtas un vai viņi šodien vēlētos kaut ko darīt, bet vienkārši liek darīt, un viņi arī DARA! Lietas notiek un viss mainās...
Ko tu gaidi, lai sāktu dzīvot?
_____________________________
10. klase
Sēžot angļu valodas stundā es vēroju meiteni sev blakus. Viņa bija, tā teikt, mans “labākais draugs”. Es vēroju viņas garos, zīdainos matus un vēlējos, lai viņa būtu mana. Es zināju, ka viņa ir citās domās. Pēc stundas, viņa pienāca man klāt un atdeva pierakstu no vakardienas stundas, kuru viņai bija gadījies nokavēt. Viņa teica: “Paldies”, un iedeva buču uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
11. klase
Iezvanījās telefons. Tā bija viņa. Viņa mirka asarās, šņukstot par to kā viņas bijušais draugs ir salauzis viņas sirdi. Viņa palūdza man atnāk ciemos, jo viņa nevēlējās būt viena. Es sēdēju viņai blakus, skatījos viņas maigajās acīs vēloties, lai viņa būtu mana. Pēc divām stundām un vienas Drū Berimoras filmas, un trim pakām čipsu, viņa izlēma doties gulēt. Viņa paskatījās uz mani, pateica: “paldies”, un iedeva buču vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, es nezinu kāpēc.
12. klase
Dienu pirms balles viņa piegāja pie manis un teica:”Man draugs ir slims un diez vai rīt jutīsies labāk, man nav ar ko iet uz balli. Atceries 7. klasē, mēs viens otram apsolījām – ja nevienam no mums nebūs pāra, mēs iesim kopā, kā labākie draugi?” Es piekritu. Izlaidumā naktī, pēc balles, es stāvēju viņas durvjupieriekšā. Es skatījos viņa un smaidīju, viņa man pasmaidīja pretim un paskatījās uz mani ar savām kristālskaidrajām acīm. Es gribēju, lai viņa būtu mana, tomēr es zināju, ka viņa nē. Viņa pateica: “Es lieliski pavadīju laiku” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
Izlaiduma diena
Pagāja diena, tad nedēļa, tad mēnesis. Pirms es paspēju pamirkšķināt, bija pienācis izlaidums. Es vēroju viņas perfekto ķermeni, kad viņa kā eņģelis devās pēc sava diploma. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, tomēr es zināju, ka viņai nepatīku. Pirms visi devās mājās, viņa pienāca man klāt un raudāja, kad es viņu apskāvu. Viņa pacēla galvu no mana pleca un teica, “Tu esi mans labākais draugs, paldies” un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
Pēc pāris gadiem
Es sēžu baznīcas solā. Tā meitene šobrīd precas. Es vēroju viņu sakām: “jā”, iesākot viņas jauno dzīvi, precētu ar citu vīrieti. Es gribēju, lai viņa kļūst mana, bet es zināju, ka viņai nē. Pirms prombraukšanas viņa, pienāca man klāt un priecīgi sacīja “Tu atnāci”! Viņa teica: “Paldies”, un noskūpstīja mani uz vaiga. Es gribu viņai pateikt, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, tomēr esmu pārāk kautrīgs, nezinu kāpēc.
Bēres
Pagāja gadi, es paskatījos zārkā, lai ieraudzītu meiteni, kura bija mans “labākais draugs”. Pēc dievkalpojuma, draugi lasīja dienasgrāmatu, kuru viņa bija rakstījusi savos skolas gados: “Es vēroju viņu un vēlos, viņš būtu mans, bet, es zinu, viņš mani nē. Es vēlos, lai viņš zinātu, ka vēlos, lai mēs būtu, kas vairāk nekā draugi. Es mīlu viņu, bet esmu pārāk kautrīga, nezinu kāpēc. Es vēlos, lai viņš mana saka, ka mīl mani.” Es klausījos un raudāju.
_____________________________________
Stāsts par to, kā es šodien sapratu, kapēc man ir jādara lietas, kuras man nepatīk darīt.
1. Teikšu godīgi- man it nemaz nesagadā baudu kārtot savu istabu, tapēc tur bieži izskatās kā pēc sprādziena humpalās. Kapēc es to šodien sakārtošu? JO, pasaulē ir vismaz milijons bērnu, kuri dzīvo pagrabā, kāpņu telpā vai zem klajas debess. Iedomājies, ko viņi atdotu, lai viņiem būtu pašiem savs stūrītis kādā mājoklī? Nekas grezns, tikai savs stūrītis. Un es ticu, ka viņi šo stūrīti koptu, mīlētu un būtu pateicīgi par to. Man ir dota vesela istaba, vai tā nav svētība? Kopš šīs dienas es mīlēšu savu stūrīti un cieši to lološu.
2. Man garšo ēst. BET es ciest nevaru mizot kartupeļus. Bet es turpmāk to darīšu. Kapēc? JO zinu, ka pasaulē ir milijoniem ļaužu, kas dienām nav ēduši, un viņi ir gatavi ēdiena dēļ darīt lielas lietas, nomizot kartupeļus tiem būtu nieks vai precīzāk būtu jāsaka- prieks. Man ir ko mizot, tātad es mizošu.
3. Man nepatīk iet uz veikalu, lai nopirktu tikai , piemēram, eļļu. Bet, ja būs vajadzība, es to darīšu. Kapēc? JO es zinu, ka ir TIK daudz cilvēku, kas ar sabāztām rokām tukšās kabatās, stāv un vēro veikalu skatlogus. Bet man ir privilēģija iet un iepirkties. Es to novērtēšu.
4. Man ir tāds niķis neatbildēt cilvēkiem, kuri mani nesaista, uz vēstulēm, zvaniem vai sms. Bet es to turpmāk darīšu. Kapēc? Neņemot vēra to, ka man ir dota iespēja strādāt ar datoru un telefonu, man ir dota fantastiska iespēja- kontaktēšanās un būt neaizmirstai. JO es zinu, ka ir tik daudz pamestu un nekam nevajadzīgu cilvēku, par kuriem neviens neatceras gadiem. Viņi labprāt vismaz reizi nedēļā dzirdētu laburītu, bet es nenovērtēju cilvēkus, kuri atceras par mani. Turpmāk es novērtēšu, ka mani atceras.
5. Arī es esmu bērns saviem vecākiem, un arī es mēdzu neklausīt mammai. Bet turpmāk es centīšos to darīt. Kapēc? Jo es zinu, ka ir neskaitāmi daudz bērnu, kuriem nav vecāku. Kuri ir pamesti un atstāti bērnu namos, mums no šiem bērniem jāmācās. Kapēc? Jo viņi, nezinot, kas ir viņu vecāki, vienalga cer tos atrast un sirsniņā cieši, cieši viņus mīl. Es pateicos Dievam, ka viņš man ir devis tik brīnišķīgu mammīti un papiņu. Es turpmāk viņus novērtēšu.
Un Tā es varētu uzskaitīt vēl simtiem lietu, kas man nepatīk, bet, kuras man ir jādara un par kurām man ik dienas jāpateicas. Kārtējo reizi šodien sapratu, cik daudz man ir dots un, cik maz es to novērtēju. man jābūt pazemīgākai.
Un kā ir ar Tevi? Vai arī Tev ikdienas nav simtiem aizbildinājumu, lai nedarītu kādas lietas? Ja ir, tad nu padomā, cik daudz Tev ir dots. Es zinu, ka pasaulē ir milijoniem cilvēku, kas sapņo kādreiz dzīvē iegūt kaut daliņu no tā, ko Tu uzskati par pašsaprotamu. Draugs, vienkārši padomā.
/Inese/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru